Pfft.

Patlaban vismaz es pastāvu uz to, ka vairs nevar - ne apzināti ne neapzināti - pateikt kaut ko tādu, ko kāds jau kaut kur kaut kad nebūtu pateicis. Bet kaut kāda vērtība un pienesums ir tajā, KĀ pasaka te un tagad.

Pie tam, neapzināta atkārtošana jau nav atkārtošanās. Tas nedaudz atgādina Borhesa "Pjēra Menāra Donu Kihotu".