Ā, tiešām - visas tās 25 lpp sarakstītas, lai iesmērētu mums tur tās sātaniskās 7 rindiņas? Ok, apskatīsim, kādas tad nu ir tās jaunākās sociālās teorijas, kuras tagad ar varu būs jāgrūž bērniem rīklē:

Article 14 – Education

Parties shall take, where appropriate, the necessary steps to include teaching material on issues such as equality between women and men, non-stereotyped gender roles, mutual respect, non-violent conflict resolution in interpersonal relationships, gender-based violence against women and the right to personal integrity, adapted to the evolving capacity of learners, in formal curricula and at all levels of education.
Parties shall take the necessary steps to promote the principles referred to in paragraph 1 in informal educational facilities, as well as in sports, cultural and leisure facilities and the media.

Ai, bažu bažu, feministes nāk pēc mūsu bērniem, lol.

Redundants ūdens - smieklīgi, bet saprotu, ka šī laikam ir pirmā konvencija, ko mūžā esi izlasījis. Valetas konvencija arī ir redundants ūdens, bet vismaz atsaucoties uz to, pēc vairāku gadu garumā papīru stumdīšanas pa valdības gaiteņiem, beidzot panāca, ka arheoloģisko senvietu ļaunprātīga izpostīšana un tirgošanās ar senlietām ir krimināli sodāma. Ja nebūtu Valetas konvecija pie mums ratificēta, man ir stipras aizdomas, ka neko nepanāktu.

Attiecībā uz Latvijas problēmām - ir vērts izlasīt 20.-25. punktu, ar to pie mums ir vislielākās problēmas. Visādi gnidrologi, protams, internetos augstprātīgi un viszinoši komentē "a ko tad negāja prom, ja jau viņš sit", bet neizdomājas, ka bieži vien tajās situācijās "aiziet prom" nozīmē burtiski palikt uz ielas ar visiem bērniem un bez iztikas līdzekļiem. Valsts apmaksātie krīzes centri mājvietu nodrošina ierobežotu laiku, turklāt, kā jau valsts iestādēm, adreses ir publikai pieejamas, tādēļ ir stāsti par to, kā pamestie vardarbīgie vīri atrod un bļaustās pie logiem, un dežurē pie ieejas.
NVO, kā Marta un daži citi, savukārt, ir ar ierobežotiem līdzekļiem. Nesen lasīju ziņās, ka Martai ir tikai pāris dzīvokļi, kur izmitināt krīzes situācijās, un tas ir uz visu Latviju.

Vēl viena absolūti nerisināta problēma Latvijā ir tiesiskā aizsardzība pret stalkošanu. Principā, tāda neeksistē. Kamēr neesi nosists vai vismaz kārtīgi piekauts, tikmēr tur kaut kādas draudīgas īsziņas un izsekošana policijai neinteresē. Viena mana draudzene un viens mans draugs saskārās ar šādu situāciju, ka bijušais un, attiecīgi, bijusī, burtiski izsekoja un taisīja drāmas pie darbavietas durvīm, un mēģināja panākt, lai dzīvokļa biedri ielaiž dzīvoklī, abi regulāri saņēma draudu īsziņas, bet vienīgais reālais risinājums viņiem bija nogaidīt, kamēr psihajiem pāriet viņu psihie. Draudzenes bijušais nomierinājās pēc pāris mēnešiem. Drauga bijusī viņu vajāja vairāk kā gadu. Vienreiz viņa pat ieradās ar kaut kādiem saviem čomiem, lai "parunātu". Mēs sākām viņai melot, ka draugs ir pārvācies un mūsu dzīvoklī vairs nedzīvo. Izstrādājām sistēmu - līdz ko viņa tika pamanīta pie mūsu mājas, ziņojām draugam, lai nenāk mājās. Bet - tā kā viņš netika piekauts, tad nekas tāds jau tas nebija, tikai vairāk kā gada garumā viņam tika čakarēta dzīve.