Plakātu nebiju redzējusi.

Bet man mentālā disonanse neiestājas, jo saprotu, ka ne visas ir tādas čūsku vecenes kā es, kurām nudien nav apgrūtinājums noklausīties skaļi izteiktu viedokli par savu agresīvās maitas dabu, ja situācija piespiež, un lai pārējie kroga apmeklētāji arī paklausās, ne mana problēma, ja viņiem neērti. Labi audzinātām meitenēm ar nevēlamu pielūdzēju atraidīšanu tādēļ mēdz būt problēmas, jo tādu striktu nē - tas jau nav pieklājīgi. Zini, man bērnībā/agrajos pusaudža gados māte cītīgi mācīja, ka tad, ja ballē uzlūdz dejot, tad nav pieklājīgi atteikties. Jau savā pirmajā skolas disenē šo nerakstīto etiķeti (pavisam agresīvi un maitiski) neievēroju, jo doma par vairākām minūtēm lēnās dejas, ciešā skāvienā ar uzlūdzēju, man nu nemaz neimponēja. Atgriežoties pie tā, ko mācīt meitām - mācīt cienīt pašām savas (un arī citu cilvēku) robežas, un nekautrēties par šīm robežām atgādināt, ja kāds tās mēģina pārkāpt. Jo patiešām - pieklājīga klusēšana varbūt dažreiz nostrādā un nevēlamajam pielūdzējam paliek garlaicīgi, bet citkārt tas var izvērsties par negribētām kliņģerītēm un serenādēm vairāku gadu garumā.