un tagad arī domātājs
ok, sanāca mirklis padomāt
tātad ir māņi - teiksim neturpināt ceļu, ja tam pāri pārskrien melns kaķis
tad ir rituāli - mārtiņos kaut melnu gaili un tad gardu muti notiesāt
tas viss sakņojas kaut kādos pastāstos - teiksmas leģendas mīti, tā vēl nav ticība, tas ir tā kā bija vai nebija, bet visi (mūsējie) to zin
tas tad arī nosaka etosu - tu esi tas, kam tu tici un pēc kā tu vadies - šis ir tas, kas nosaka "es"
un tad ir etnos, tas ir tas, kas tev un kuriem tu līdzinies, ar ko sevi personificē - kopēja valoda, izcelsme, vēsture, kultūra, reliģija, rase utt - ar šo parasti apzīmē "mēs"
un tad nāk reliģija ;) kas ir šo ticējumu mītu etosu un etnosu vienojošs jau klasificēts un sistematizēts kopojums ar kopēju rituālu - teiksim labs kristietis var būt moris un var būt arī eskimoss, viņi pieder pie dažādiem etnosiem, bet ar kopēju reliģiju
cīnoties ar reliģijām notiek cīņa parasti nevis ar etnosu, bet etosu
tobiš par labu cilvēku sevi uzskata kanibāls, kurš gardu muti notiesā sava ienaidnieka pīšļus
un te ir pastāsts par savām čībām svešā mošejā - priekš kristieša šis kanibāls ir ļaunuma iemiesojums, savukārt pats viņš domā, ka dara dievam svētīgu darbu un burtiski tevi nesaprot, jo tas nabaga kristietis nerunā ar viņu viņa valodā - viņa etosa ietvaros, bet pilnīgi ārpus tā
jo tāpat kā māGsliMnieciskos darbos, galvenais ir panākt, lai recipients sevi ar kaut ko personoficē vai projecē tajā megamākslā aka vēstījumā - un pilnīgi otrādāk, man piemēram ir pāris supermākslas darbi kuros nekādīgi nevaru sapersonificēties - teiksim tie paši stīvena fraja darbi, kas ir visnotaļ interesanti, bet nu nekādīgi nevaru piespiest sevi iejusties varoņu lomās
tagad ieliekam kristieša vietā antifu un kanibāla vietā katoli - un kas mums sanāk?