šobrīd manā miesā ir sesija
to ieelpoju un izelpoju,
es guļu gultā naktīs apskāvusies ar sesiju.
Tā kairina manu ādu kā veca vilnas sega
uzklāta uz kaila ķermeņa.

Bet par spīti tam es iepriekšējā naktī redzēju bruvīgu sapni - es redzēju vectēvu,
kurš spēlē balalaiku un vecvecmāmiņu, kura pagalmā māsīcai pin bizes.
Saules pieliets pagalms, lauki, taciņas miljons soļu noblietētas starp dobēm un un zālienu zem ābelēm.
Caur ābeļu lapām uz leju smaidīja saule un vectēvs pavēnī brīžiem tika rotāts ar krītošām lapu ēnu mežģīnēm.
Vecmāmiņa sēdēja uz soliņa, Kristīne viņai priekšā stāvēja ar saviem saulainajiem princešu matiem
un pie viņu kājām pa zemi tekalēja cālīši.



Dažreiz sapņi ir skaistāki nekā īstā pati dzīve, es nodomāju pamostoties un tad es saprotu,
ka tā ir mana dzīve. Tā ir pagātne no manas dzīves.
Man bija ļoti skaista bērnības bez tēta,
bez mammas laukos pie omītēm.