bezgaršas pēcgarša: bēgšana no Jelgavas vilcienā uz Rīgu, kur sagaida vēl viena balle:
Vilciens strauji cenšas izrauties no miglāja "Jelgava", bet tad kā iztrenkāts dzīvnieks paklūp pie Cukurfabrikas, lai paglābtu dažus lētticīgos uz Rīgu. Tas atkal kā izslāpis uzņem ātrumu un dzenas uz priekšu, aidā, urā! Mirklī, kad jau šķiet tas viss drīz būs tālu, vilciena miesa noguruma spazmās noraustās un ir mums Ozolnieki kā vēl viena pa durvīm iespraukusies nopūta. un tā tas turpināsies līdz Rīgai. Dalbe utt. Tas šūpojas it ritmiski kā migla, pakaļdzīšanās ritmā pātagotu tā sānus. Galapunktā mēs nokāpsim pazemē uz pilsētu. Kāpēc citās valstīs no vilciena pilsētā kāpj pa kāpnēm uz augšu, uz gaismu, kur pilsēta priekā sagaida viesus, kas izkpāj no pazemes laimīgi, dzīvi un atviegloti? Mēs tesīsimies pa stāvajām kāpnēm uz leju, pārdzīvosim krēslainu tuneli, kur izvārgušas dzīvās būtnes cenšas nopelnīt iztiku ar ādas siksnām un bulciņām, kur ir visbaisākais Pelmeņu tunelis ar klīstera novārījuma smaku. Lai pēc mirkļa stāvētu pie populārākā pilsētas trīskāršā luksofora un nepazītu vairs tos cilvēkus ar kuriem tikko vēl bēgu no mūžīgā bloķeņu miglāja.

Nē, man šodien laba oma, vnk tā migla izlaiza spēkus. Olaine ir vislielākā nopūta ceļā uz Rīgu. Un kāpēc tas modernizētais vilciens joprojām tik traki kratās, zvārojas, šūpojas, dreb? Eļektri4kā ♡