08:48 am - ķerubs n serafims:
Sievietes sakļāvušas cieši kopā savas sejas. Vaigs, pie vaiga, mute pret muti.
Māte savu dēlu skūpsta uz lūpām par daudz kaislīgi, pārāk mīļi, dēliņ,
Bulta - šķiedras noteikšanai.
Lookin 4 sumbody I can call boo
04:16 pm - ouje- Jelgava tripin'. vienkārša darba diena izvēršas vienkāršā pārdzīvojumā miglā:
Lookin 4 sumbody i can call boo (joprojām klausos falcons)
Ilgais ceļš no Jelgavas centra līdz vilcienam Jelgawa-Rīga.
Jelgavas stacijas nostaļģijā gremdējos tāpat kā mūžīgā Jelgavas stacijas migla
iesūcās manī. Tikai šajā stacijā vilcienu gaidīt var mūžību. Nekur citur vilciena gaidīšana
nav tik episka, kad no debesīm skan sievietes dispečerīgā balss, kura dabstepā atbalsojas un izklīst šajā
miglā tā, ka līdz gaidītāja ausīm nokļūst vien nesakarīgas skaņas.
Gaidītājs esmu es un mani sasniedz izstiepta balss no debesīm. Nekur citur tā nav kā Jelgavā -
viņi skaļruni iekāruši mūžīgajā miglā kā cirvi. Viņa izkliedz kaut ko, kas varētu būt asaru māktas sievietes
žēlabains saucies, vai viņa tajā brīdī histēriski ņird un ar pūlēm apvalda rukšķošās skaņas, lai paziņotu
paziņojumu, ka vilciens būs, nekur nepazudīs.
Tikmēr gaidītāji ir sasūkušies sevī,arī savstarpēji sasūkstinājušies un migla lauž tiem gabaliņus, drupina
uz galvas saucējas balsi. Mēs krītam akā, Tomariņu pulkstens tikšķ tālu no šejienes(vispār jau filmā), dzeguze
saēdas riekstus un ieziemo savu miesu melnā caurumā.
Jelgavas stacija, tā viss te ir, jā. Tomēr, arī tur augstu virs Jelgavas blokmāju miglāja, virs upju izplatītajiem
smalkrasas pilienienu drēgnumiem... tu vienmēr būsi ar mani, draudziņ, es vienmēr būšu ar tevi, draudziņ un mēs zināsim,
ka arī virs Jelgavas augstu augstu, virs Jelgavas blokmāju miglas visumā plivinās dimanti, kristāliņi, rotas, pērles un kosmosa kuģi.
Visi to zin, visi zin, kas ir Jelgavas kosmoss. Visi skolā ir mācījušies un dzirdējuši kaut ko par Jelgavas
atsevišķo salu, par salām un Jelgavas visumu.
04:54 pm - bezgaršas pēcgarša: bēgšana no Jelgavas vilcienā uz Rīgu, kur sagaida vēl viena balle:
Vilciens strauji cenšas izrauties no miglāja "Jelgava", bet tad kā iztrenkāts dzīvnieks paklūp pie Cukurfabrikas, lai paglābtu dažus lētticīgos uz Rīgu. Tas atkal kā izslāpis uzņem ātrumu un dzenas uz priekšu, aidā, urā! Mirklī, kad jau šķiet tas viss drīz būs tālu, vilciena miesa noguruma spazmās noraustās un ir mums Ozolnieki kā vēl viena pa durvīm iespraukusies nopūta. un tā tas turpināsies līdz Rīgai. Dalbe utt. Tas šūpojas it ritmiski kā migla, pakaļdzīšanās ritmā pātagotu tā sānus. Galapunktā mēs nokāpsim pazemē uz pilsētu. Kāpēc citās valstīs no vilciena pilsētā kāpj pa kāpnēm uz augšu, uz gaismu, kur pilsēta priekā sagaida viesus, kas izkpāj no pazemes laimīgi, dzīvi un atviegloti? Mēs tesīsimies pa stāvajām kāpnēm uz leju, pārdzīvosim krēslainu tuneli, kur izvārgušas dzīvās būtnes cenšas nopelnīt iztiku ar ādas siksnām un bulciņām, kur ir visbaisākais Pelmeņu tunelis ar klīstera novārījuma smaku. Lai pēc mirkļa stāvētu pie populārākā pilsētas trīskāršā luksofora un nepazītu vairs tos cilvēkus ar kuriem tikko vēl bēgu no mūžīgā bloķeņu miglāja.
Nē, man šodien laba oma, vnk tā migla izlaiza spēkus. Olaine ir vislielākā nopūta ceļā uz Rīgu. Un kāpēc tas modernizētais vilciens joprojām tik traki kratās, zvārojas, šūpojas, dreb? Eļektri4kā ♡
04:55 pm - jē, kā negribu:
Vēl viena balle šovakar, vēl viena rītdien, sestdien arī. Ziemassvētki mani apēdīs tukšu. Kas pēc tam būs.. varbūt vēl pārstās ap mani rotēt.
Šovakar balle, pohui, nav ko vilkt mugurā. Iešu melnā virs-ceļgala kleitā, kurai kā halātam priekšā pogas. Būs jau labi, ērtāks striper uznāciens,
ja viegli atpogāties. Dievs pasarg'