ouje- Jelgava tripin'. vienkārša darba diena izvēršas vienkāršā pārdzīvojumā miglā:
Lookin 4 sumbody i can call boo (joprojām klausos falcons)

Ilgais ceļš no Jelgavas centra līdz vilcienam Jelgawa-Rīga.
Jelgavas stacijas nostaļģijā gremdējos tāpat kā mūžīgā Jelgavas stacijas migla
iesūcās manī. Tikai šajā stacijā vilcienu gaidīt var mūžību. Nekur citur vilciena gaidīšana
nav tik episka, kad no debesīm skan sievietes dispečerīgā balss, kura dabstepā atbalsojas un izklīst šajā
miglā tā, ka līdz gaidītāja ausīm nokļūst vien nesakarīgas skaņas.
Gaidītājs esmu es un mani sasniedz izstiepta balss no debesīm. Nekur citur tā nav kā Jelgavā -
viņi skaļruni iekāruši mūžīgajā miglā kā cirvi. Viņa izkliedz kaut ko, kas varētu būt asaru māktas sievietes
žēlabains saucies, vai viņa tajā brīdī histēriski ņird un ar pūlēm apvalda rukšķošās skaņas, lai paziņotu
paziņojumu, ka vilciens būs, nekur nepazudīs.
Tikmēr gaidītāji ir sasūkušies sevī,arī savstarpēji sasūkstinājušies un migla lauž tiem gabaliņus, drupina
uz galvas saucējas balsi. Mēs krītam akā, Tomariņu pulkstens tikšķ tālu no šejienes(vispār jau filmā), dzeguze
saēdas riekstus un ieziemo savu miesu melnā caurumā.

Jelgavas stacija, tā viss te ir, jā. Tomēr, arī tur augstu virs Jelgavas blokmāju miglāja, virs upju izplatītajiem
smalkrasas pilienienu drēgnumiem... tu vienmēr būsi ar mani, draudziņ, es vienmēr būšu ar tevi, draudziņ un mēs zināsim,
ka arī virs Jelgavas augstu augstu, virs Jelgavas blokmāju miglas visumā plivinās dimanti, kristāliņi, rotas, pērles un kosmosa kuģi.
Visi to zin, visi zin, kas ir Jelgavas kosmoss. Visi skolā ir mācījušies un dzirdējuši kaut ko par Jelgavas
atsevišķo salu, par salām un Jelgavas visumu.