Oktobra pārtapšana novembrī:
Katru rītu bija dzestrs, bet agros skolas rītos spīdēja spoža saule un no Uhlandshoehe varēja redzēt vismaz divdesmit kilometrus no pilsētas esošo kalnu, pakalnu un mežu apjomus.
Tāles katru rītu mirdzēja saulē no vasaras zaļajiem toņiem pārvērtušās rūsganos, dzeltenos, sinepju, okeros.
Bet šorīt, kad es laimīga cilpoju pa kāpnēm no Stuttgart Dienvidiem lejup, kalnus tuvumā un tālumā bija apvēluši miglas tumšie deķi.
Tāda sajūta, ka vairs nav plašuma, nav tāles, nav saules ir pienācis rudens.
Neticami, pirms divām dienām mēs pusdienlaika saulē ripojām parka mauriņā. Šodien vairs tā nebūs.
Ja līdz šim rīti bija dzestri, bet saulaini, tad šo rītu var pierakstīt kā pirmo dienu, kad svaigu dzestrumu nomainīja dūmakains drēgnums.
No miglas izlīda ezītis, lapas zālienā kļuva brūnas, salipa kopā, ābolus nekārojās vairs pacelt, tie ir slapji un auksti.
Viss, cauri, rudens ir sasniedzis stāvokli pirms ziemas, sveču dedzināšanas stāvokli, ābolu sulas sildīšanas stāvokli.
Un mirklī, kad es šo visu skatu biju sākusi sakošļāt, pamanīju, ka ar mani kopā uz staciju iet melanholija.
Varu iet migā, nē nevaru.