Man gan liekas, ka ja kāds ir izaudzis vidē, kur visi koki ir sastādīti rindiņās ar maksimālo un minimālo attālumu, kuru regulē kautkāds ES lauksaimniecības dokuments, viņš to sāk uztvert par normu.
Mēs esam izauguši šeit - un "nepieradinātā daba" mums šķiet kautkas baigi feins; Ja līdz apzinīga vecuma sasniegšanai tev ir izveidojies cits priekšstats par to vidi kāda ir tavās "mājās", jebko citu tu uzlūkosi kā interesantu dīvainību.
Un tad atkal - nebūt nepretendēju uz kautkādu absolūto patiesību: tikai pārdomas.
Ar to patriotismu ir dīvaini. Varbūt būtu jādefinē kā nepamatota lepnuma sajūta par savu mājvietu. Līdzīgi kā normālā ģimenē valda tāda neliela cosa nostra atmosfēra: lai kas nenotiktu tās iekšienē, lai kādi konflikti nebūtu starp tās locekļiem, pret ārpasauli tā ir vienota kā mūris, un visiem tās locekļiem ir neviltots lepnums par piederību tai.