Piemetīšu savu trīskapeiku vakardienas pasākumam un ceru, ka ar to arī beigšu to plaši komentēt. Tātad vakar, līdzko tviterī parādījās ziņa, ka ir sācies action, es izdomāju, ka ir jāskrien paskatīties šoviņš, jo pirmoreiz biju notikumiem tik tuvu un tiešām gribēju redzēt kaut ko interesantu tādā relatīvi garlaicīgā ceturtdienā.

Nu jā, aizgāju. Tajā brīdī tas čalis bija uzkāpis nedaudz pāri pusei. Nu samērā augstu, bet, kas dīvaini, varēja daļēji dzirdēt viņa sacīto. Nu lūk, un tie teksti tur bija kolosāli - tika daudz pieminēts dievs, tad vēl svētais Francisks un vēl visādi reliģiski personāži, kurus es savas tumsonības dēļ nepazīstu un tāpēc arī jau šobrīd esmu piemirsis. Tāpat vēl viņš runāja ar vārnu, kas bija nolaidusies uz vants.

To, ka tur nav pilns rublis, varēja redzēt uzreiz un es jau uzreiz iedomājos, ka šis jau toč varētu nonākt arī lejā. Ar paātrinājumu 9,8m/s2.

To es neredzēju, jo jau biju devies prom.

Un tagad dažas tēzes:

- Tā nav traģēdija (kā to dēvē medijos), ka vanšu tilta vantīs var uzkāpt. Es ceru, ka nevienu par to nesodīs, jo katrs pats atbild par savu rīcību un to, kur un kāpēc viņš kāpj. Rīgā ir vēl gana tādu vietu, kur var pasākt ko līdzīgu, visas padarīt muļķudrošas nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs.

- Tā nav traģēdija, ka pilsētā uz dažām stundām paralizējas satiksme. Šādas "stihijas" ir veselīgas, jo, iespējams, kāds no tiem, kam nācās sēdēt kādā sastrēgumā, izmantoja šo iespēju, lai padomātu par dzīves jēgu un saprastu, cik gan viss ir niecīgs un relatīvs. Īpaši jau darba laiks. Nevienam no notikušā gabals nenokrita.

- Tā nav traģēdija, ka cilvēks izdara pašnāvību. Tas liek domāt, ka traģēdija ir bijusi viņa dzīve. Un tā ir viņa izvēle, kura ir jārespektē. Jebkurā gadījumā un neatkarīgi no apstākļiem. Dzīvība un dzīve ir katra paša indivīda (nevis dieva un nevis apkārtējo) īpašums, ar kuru tas indivīds var rīkoties pēc savas izvēles. Bet tas nebija šis gadījums, jo tā nebija parasta pašnāvība, kādas mēdz izdarīt nelaimīgas mīlestības, grūti risināmu pārādsaistību vai citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ...



- Traģēdija IR tas, ka mums te ir visādas sektas un baznīcas, kur alkatīgi cilvēki, piesaucot dievu, jāj citiem cilvēkiem smadzenes līdz kondīcijai, kad tie vairs nespēj domāt normāli un patstāvīgi. Kur nu vēl pieņemt adekvātus lēmumus. Tāpat traģēdija ir tas, ka cilvēki kaut kādu garīgu problēmu, ar kurām paši vairs netiek galā, dēļ vēršas nevis pie speciālistiem, bet gan pie visādiem mācītājiem un citiem sektantiem. Un traģēdija ir tas, ka šie te sektanti meklē šādus cilvēkus, lai paplašinātu sava pretīgā biznesa ietekmi - bieži vien cilvēks lielu problēmu gadījumā arī tam visam notic un ļaujas savu smadzeņu pazudināšanai. Rezultātu mēs redzam ikdienā un tā kulmināciju mēs redzējām vakar.

- Traģēdija IR tas, ka psihiski nelīdzsvaroti cilvēki, acīmredzot, netiek gana aprūpēti un pieskatīti.


Protams, mums te it kā ir ticības brīvība un tā tālāk, bet jautājums - vai cilvēks, kurš ir tiktāl samuhļīts, ka vairs nerunā saviem, bet gan kaut kāda sektas līdera vai reliģisko rakstu vārdiem, vispār vairs ir brīvs un tā tiešām ir ticības brīvība?




Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Lai jums foršas brīvdienas! ;)
(ↄ) termostats