tik nožēlojami es sen neesmu jutusies.
ja tu raksti un aiz katra teikuma, aiz katra vārda pie sevis pretīgumā noviebies un nosaki 'sviests', tad tur nekas labs, protams, nevar sanākt. un nesanāca arī. knapi saņēmos, lai izlasītu no viena gala līdz otram. un konstatēju,ka pilnīgi neko neesmu pateikusi. galugalā, ko tad es gribēju pateikt? man nav ko teikt. man nav domu. nav nekā. sēdi, vienaldzīgi skaties uz saviem uzskribelētajiem filozofiskajiem jautājumiem un tev galvā nav pilnīgi nekā. tu vispār nedomā. pilnīgi nemaz. es pat nobijos, no tukšuma. mēģini, domā, saņemies! varbūt tas no lielās koncentrēšanās? izmisums. tad nu izmisumā arī rakstīju. izmisums sajaukumā ar riebumu un bezcerību un šķipsniņa gribēšanas. vai to pamanīs? varbūt viņi visi tur ir tik jocīgi, ka viņiem tādi izmisuši, gribēju-pateikt-bet-nesanāca darbi patīk. savdabīgi taču.
cerība muļķa mierinājums?

P.S. Trincstoka, gaidi mani! es nāku, lai piedzertos.