pārvērtīsies, kas pastāvēs
es esot par klusu... man jārunā skaļāk
būtu to, kāds teicis pirms gada, ok, diviem gadiem, es skaļi pasmietos un turpinātu runāt pa visu tramvaju. tad es domāju, ka klusums kāda cilvēka klātbūtnē ir traģēdija, es runāju un runāju, un runāju. varbūt vajag to atkārtot? nevienam taču nepatīk klusums, vai ne? jūtaties neērti, ja?
es to varu jebkurā mirklī. es varu runāt daudz - skaļi, banāli, pārliecināti, dzīvespriecīgi.
bet man tas šķiet muļķīgi. runāt, kad tev nav ko teikt, ir muļķīgi. arī tad, kad tev to ļoti gribas.
un ir muļķīgi, ka to, ko tev gribas teikt, nedrīkst...