http://mangypearl.bns.lv/
Anna Veidemane

Perfekta Paranoja

I

Es viņu pamanīju, sēžot mājās pie loga un vērojot bīstamo pasauli aiz tās.
Mani vecāki ir policisti. Es zinu, kas var notikt, nelaikā izejot no mājas. Es zinu, kāds sods var draudēt par atrašanos tuvumā noziegumam.
Tāpēc es vienmēr uzmanījos. Visas manas dienas bija vienādas, iebiedētas un tukšas, mana dzīve bija izvairīšanās. Ejot uz skolu, es skatījos tikai uz trotuāru. Skolā man draugu nebija, jo mani un klasesbiedrus saistīja abpusēja neuzticība. Viņi nemitīgi pārkāpa likumus, bet man likums bija svēts. Viņi staigāja vakaros apkārt, viltoja apliecības, lai tiktu klubos, nodarbojās ar seksu, pirka cigaretes un alkoholu. Viņu vecāki atmazgāja naudu un nemaksāja nodokļus. Viņi bija bīstami, no viņiem nesa nepatikšanu smārds.
Tikai dzīvoklī es jutos drošībā. Es pēdējos trīs gadus dzīvoju koka māju rajonā, kurš izcēlās ar īpašu kriminogēno situāciju. Pēc skolas līdz pat vakaram es sēdēju mājās pie loga un vēroju sev tik svešo dzīvi aiz tā, dzīvi, kurā katrs meklēja baudu par jebkādiem līdzekļiem. Pēc tam es mācījos.
Tāda nu bija mana dzīve, un man tā likās pilnīgi normāla.



II

Protams, ka vecāki man nepirka mobilo telefonu. Es vienmēr biju mājās. Man nebija draugu, ar ko runāties. Bet svarīgākais iemesls bija telefonu zādzību statistika. Tomēr pie visa vainīgs bija telefons.
Tas notika 18.aprīlī. Es parastajā laikā nācu mājās no skolas, nedomādama ne par ko, iegāju savā pagalmā. Laiks bija brīnišķīgs, tāpēc te bija sapulcējušies daudzi vietējie, sēdēja uz soliņiem un runājās. Visas sejas bija redzētas. Šie cilvēki bija bīstami.
"Vari iedot pazvanīt?" viens jautāja man.
"Nē, man nav telefona," es atcirtu un vilcinādamās gāju iekšā. Šaipus logam bija tik ļoti savādāk, daudz krāsaināk un aizraujošāk, jo tikai šajā pusē mājoja bailes. Man tā patika bailes- varbūt tāpēc, ka nekad nebiju tās jutusi,- ka aizmirsu statistiku.
"Nē, Saša, man nav telefona," es mazliet valšķīgi piemetināju, un nobijos vēl vairāk par savu drosmi. Man būtu grūti izskaidrot, kā es zinu Sašas vārdu. Ja es izstāstītu, ka siltajās vasaras naktīs sēdēju pie vaļēja loga un novēroju šos cilvēkus; ja es atklātu, ka zinu visu, ko viņi pārrunājuši pēdējo trīs gadu laikā zem mana loga; ja es tagad uzskaitītu Sašas paša likumpārkāpumus, ar ko viņš mēdza tik skaļi platīties. Ja es atklātu, kādu sodu viņam var piemērot par mašīnu zādzībām un mobilo telefonu atņemšanu, narkotiku tirgošanu un logu dauzīšanu, par māsas Liānas fizisku iespaidošanu, nez vai viņš priecātos par manām novērotājas spējām un aso atmiņu.
Viņš tiešām sarāvās un pēc tam it kā piepūtās milzīgi liels.
"Mēs esam pazīstami?"
"Jā, savā ziņā."
Saša aizdomājās, saraucis gaļīgo pieri. Arī pārējie centās mani atcerēties. Bet zināt mani varēja tikai viens- mans pirmā stāva kaimiņš Gatis. Sākotnējo vienaldzību viņā nomainīja stress. Jo mazāks un neuzkrītošāks viņš centās kļūt, jo vairāk visi uz viņu skatījās.
"Saša, liec viņu mierā. Viņai senči ir menti," viņš šausmīgi nopietni brīdināja. Saša sāka smieties. "Nu, bet viņi ir menti!" Gatis atkārtoja, bet tas bija jau pārāk komiski.
Mēs visi kopīgi izsmējāmies, un es pat kādas desmit minūtes pasēdēju ārā, kamēr manas bailes izgaisa. Es sāku justies kā parasti un domāt kā parasti, tāpēc atgriezos savā postenī pie loga, bet es biju kaut ko atradusi. Bailes.


III

Man tagad bija grūti, tik grūti paiet garām šīm durvīm. Ne jau durvīs bija vaina- tās bija vienkārši vecas koka durvis, kuru tumši brūnā krāsa lobījās nost, ar vienmēr sašķiebtu kājslauķi priekšā, un pelēko zvana pogu piespiežot, dziļi iekšā čivināja neīsts putns.
Bet aiz šīm durvīm mita bailes, kas mani vilināja.
Es varēju sekot Gatim un viņa bailēm, kur vien vēlējās, tikai ne viņa dzīvoklī. Es gan ļoti centos sekot- bet es jau biju tikai novērotājs pašdarbnieks. Man nebija ne vajadzīgo zināšanu, ne aparatūras, tāpēc mana ideja par mikrofona ievietošanu pa logu netika realizēta. Kur dabūt vadu, kādu vadu un cik garu vispār vajag, kur dabūt mikrofonu, vai der jebkurš mikrofons, vai vada galā jāliek tumbas vai kas cits, kā to visu salikt kopā, un, ja man tas izdotos, kā šo konstrukciju ievietot viņa dzīvoklī? Man laikam bērnībā vajadzēja centīgāk likt konstruktorus un jaukt ārā sadzīves tehniku, lai paskatītos, kas tur iekšā, bet man teica, ka tas esot bīstami. Tāpēc es tagad biju nejēga.
Iespējams, varēja izmantot skursteni, kas savienoja krāsni manā istabā un istabā zem manējās. Tur dzīvoja vai nu pats Gatis, vai viņa māte, pusmūža sieviete krāsotiem melniem matiem, pārdevēja veikalā tepat netālu.
Es varēju izdomāt tikai tādu idiotismu ka izraut vaļīgāku grīdas dēli un saprast, ka būs jārauj ārā vēl vairāki. Bet blakusesošie dēļi bija pienagloti cieši.


IV

Manos iepriekšējo gadu vērojumos Gatis ieņēma mazu vietu. Viņš tikai pēc gadījuma ar telefonu kļuva par galveno varoni mana pagalma realitātes šovā. Viņš centās būt neuzkrītošs, un es tiešām viņu nebiju īpaši ievērojusi. Viņš bija ļoti piesardzīgs. Ļoti. Bet smadzenes šim puisim atradās īstajā vietā; citādi tik bailīgs cilvēks neizpelnītos cieņu no sašveidīgajiem un Sašas paša.
Gatis izvairījās no jebkuras atbildības, no strīdiem, no kautiņiem, bēga, bēga, bēga. Dzīties viņam pakaļ, nokausēt, likt viņam kaut ko darīt, likt kļūdīties, likt nomest masku, nogurdināt līdz nāvei, ievest ārprātā; nezinu, ko es gribēju. Bet, ja Gatis nebūtu bēdzis, es viņu nekad neuztvertu kā upuri. Tas gan.
Un, ja es nebūtu tikpat izvairīga, mani tik šausmīgi netracinātu Gata izvairīgums. Viņš bija kā sarkana lupata manu trako acu priekšā.


V

Es pirmoreiz mūžā neaizgāju uz skolu, bet pastaigājos pa ielām, kas modās no pelēcības un drēgnuma, un peldējās pavasara saulē. Šīs bija pirmais pavasaris, kam izdevās pamodināt mani pašu un izvilkt no gadiem ilgās rutīnas. Es beidzot redzēju sauli, jo nebaidījos pacelt galvu pareizā leņķī. Man iepatikās sabiedriskais transports- autobuss gan varēja ieskriet stabā, bet tajā bija tik daudz un dažādi cilvēki, daudz vairāk un dažādāki nekā manā pagalmā. Pienāca brīdis, kad vairs, kāpjot autobusā, neskatījos, vai šoferis nav dzēris. Vienu dienu es vairs neaizklīdu tālāk par mājas stūri. Es sagaidīju, kad aizgāja mani vecāki, stingri un nelokāmi savos formas tērpos, pretīgi savā kategoriskumā un neizturami garajos vakaros mājās, kad māte uzvārīja kartupeļus, tēvs lasīja avīzi un viņi runāja, cik viss ir slikti un bīstami, un kādas nelabas lietas atkal notikušas. Vai tā bija darba specifika- baidīties un tāpēc baidīt citus? Viņi aizgāja kopā, divi groteski tēli, un izskatījās kā divi robotpolicisti no stulbas futūristiskas filmas.
Tad es sagaidīju, kad aizgāja Gata mazā māte, kura, kā vienmēr, kavējās. Nu, ja to var saukt par aiziešanu-viņa burtiski izmetās ārā pa durvīm, tad ielidoja atpakaļ, atkal izskrēja āra, tikai ar žurnālu kaudzi rokās, un traucās uz savu veikalu.
Viltus putns iekšā čivināja, bet es sajutu kaut ko līdzīgu uztraukumam. Pustumšā kāpņutelpa jocīgi oda pēc veca koka un pēc krāsas, un mazliet pēc cigarešu dūmiem. Pa ārdurvju šķirbu iespraucās rīta saule.
"Kas tur ir?" Gatis drūmi jautāja, laikam tikko pamodies.
"Astrīda."
"Kas?? Ko tev vajag? Neviens nav mājās."
"Astrīda no otrā stāva."
Viņš atvēra durvis un izskatījās vīlies, aizņemts un dusmīgs. "Nu?"
Es viegli pagrūdu viņu malā un gāju iekšā.
"Eu, eu, eu, ej projām, kāpēc tu nāc iekšā?" viņš izmisīgi cenšoties saglabāt kontroli pār notiekošo skrēja man pakaļ. Es apsēdos uz dīvāna, kurš stāvēja precīzi stāvu zem manu vecāku dīvāna.
"Es gribu ar tevi parunāt."
"Mums nav par ko runāt. Ej projām, eu, nu ej!" Gatis mani dzina ārā, brīnīdamies par manu uzdrīkstēšanos. Viņš noteikti jutās briesmīgi. Jebkurš cits puisis viņa vecumā būtu stāvā sajūsmā, ka pie viņa rīta agrumā ielaužas meitene, bet pie tiem pārējiem man pašai būtu bail iet.
"Vai maniem vecākiem vajadzētu zināt, ka tu lieto narkotikas?"
"Es nelietoju narkotikas. Man vienalga. Ej projām tagad, mums nav par ko runāt," viņa pacietības mērs bija pilns.
Hmm, mana izšķirošā runa. "Nu labi. Es par tevi šo to zinu, Gačo. Piemēram, vakar. Es vakar tevi redzēju parkā. Tu kopā Sašu un Ivaru pīpēji zāli, tātad lietoji narkotikas. Tu domā, mani vecāki to uzskatītu par narkotiku lietošanu vai nē? Manuprāt, jā. Vai man viņiem arī pavaicāt?" es vēroju viņu saltām acīm, šo nabaga mīļo čomiņu, kurš pilnīgi zaudēju lepnumu manā acu priekšā. Gatis iegāzās otrā dīvānā un padevīgi klausījās manā šantāžā.
"Nu, ko tu gribi no manis?" Bet tas bija vairs tikai bēdīgs jautājums, ko es no viņa gribu. Viņa pretestība bija salauzta.
"Lai tu mani nedzen ārā," es daudz cilvēciskāk paskaidroju.
Viņš piecēlās, acis kā melni caurumi, tik bezcerīgas, paraustīja plecus 'ko nu es vairs' žestā un novēlēja man justies kā mājās.
"Lūdzu, lūdzu, nezodz neko," viņš piebilda un gāja taisīt man tēju.


VI

Es ar savu izturēšanos panācu tikai to, ka Gatis no rītiem sāka centīgi apmeklēt skolu. Es viņu izsekoju pa rajona pavasarīgajām ielām, slēpjoties aiz māju stūriem. Skolā acīmredzot viņš jutās drošībā.
Arī es atsāku mācīšanos: tikai pa garo starpbrīdi es skrēju un skatījos, kā Gatis, precīzi kā pulkstenis, ar saviem klasesbiedriem iznāca parciņā uzpīpēt. Viņš daudz runāja un daudz smējās, bet ar mani kopā viņš neteica ne vārda un drūmi blenza caur pieri. Tā bija pretošanās manai šantāžai, jo viņam nevajadzēja izrādīt savu neapmierinātību, viņa bailes vēl nebija tik lielas, lai viņš padotos.
Liels bija viņa pārsteigums ieraudzīt mani parciņā pie viņa skolas. Uz manu apburošo sveicienu viņš neatbildēja, bet nodzēsa cigareti un gāja prom.
"Gati, pagaidi!" es skrēju pakaļ.
Viņš gāja prom.
"Vai nu runā ar mani, vai tev būs sūdi, ļoti lieli sūdi!"
Viņš apstājās un pagriezās. "Nu?" Tas skanēja ļoti dzēlīgi.
"Tu nedrīksti tā bēgt no manis!" es kliedzu. Es jutos ļoti pazemota. Es nevarēju izturēt, ka man nebija varas pār viņa iešanu un nākšanu.
"Tu visu mūžu mani tagad terorizēsi par to reizi parkā, kad tu mani redzēji?"
"Nē, es varu izdomāt vēl kaut ko citu. Ka tu mani gribēji izvarot, kaut vai."
"Jā, noteikti, un kurš ticēs tādām muļķībām?" Gatis smējās man acīs, uzvarošs kā jauns gailis. Un neapdomīgs.
"Es domāju, ka mani vecāki man gluži labi ticēs. Mani vārdi pret taviem. Bet kurš ticēs tev?"
Gatis atkal palika skumīgs un nobijies. "Mana mamma," viņš teatrāli iesmējās, un mēs kopā atgriezāmies pie viņa klasesbiedriem. Es stāstīju muļķības, ka esmu Gata meitene un mēs viens otru ļoti mīlam, bet es jutu, ka kāds mani ļoti, ļoti, ļoti ienīst, ka varētu arī nogalināt. Bet es cerēju, ka manās rokās ir vara. Galvenais bija spēt to noturēt.


VII

Es sekoju Gatim visur. Caur Gati es iepazinos ar visiem, kas tusējās manā pagalmā, ar Sašu, ar Ivaru, ar visiem. Es viņiem ļoti patiku un mēs vienmēr smējāmies par to reizi, ka Saša man mēģināja atņemt telefonu.
Tas bija brīnišķīgi- sēdēt uz saulē sasilušajiem soliņiem un dzert alu, tas man lika justies kā runcim uz silta mūrīša. Ārēji es biju vienkārši skaista un jauka meitene, kam pēc skolas nav ko darīt, bet es turēju rokās grožus, ar ko vadīju Gati. Kā marioneti. Kamēr viņš bija draudzīgs un paklausīgs, groži tika atlaisti vaļīgāk, kad viņš sadumpojās, es viņu šantažēju.
Patiesībā viņš bija neaprakstāms cilvēks- labā nozīmē. Man bija sāpīgi, kad viņam sāpēja. Es gribēju nogalināt katru, kas uzdrošinājās par viņu pasmieties, pat ja tas nebija ļauni. Gatis pierada pie manis un atbrīvojās, varbūt viņam vienkārši izdevās mani ik pa brīdim aizmirst.


VII

Tad Gatis pazuda. Vairāk kā četras dienas viņu nesatikuši, mēs ar Ivaru braucām viņu meklēt. Vispār jau Ivars, viņa labākais draugs, bija ļoti rezervēts pret mani. Gatim būtu kauns par šantāžu kādam stāstīt, par to es biju droša.
Ivars brīnījās, ka Gačo esot mainījies. Ka pārāk daudz dzerot. Mēs daudz par ko runājām, staigājot pa Vecrīgu un meklējot Gati. Meklējumi vainagojās panākumiem, un es Gatim uzstādīju jaunu ultimātu:
"Tev katru dienu mani jāsatiek, Gačo. Katru dienu. Bez izņēmuma."
Viņš smējās, jo atkal bija dzēris par daudz alus.
"Ko tu neteiksi-, mazā smirdīgā kuce-, liec mani mierā, liec mani mierā, LIEC MANI MIERĀ!!!" viņš kliedza ar asarām acīs. Un atkal izplūda smieklos. "Kā var tikt vaļā no ērcēm?" viņš jautāja Ivaram un smējās, elsojoši, traki, tad aizsedza ar rokām seju, lai mani neredzētu. Ak, Dievs, kā viņš mani ienīda.
"Ērces izrauj cietumā," es čukstus paskaidroju. "Tu gribi zināt, kā var tikt cietumā? Liec nepilngadīgajiem lietot narkotikas. Pārdot tās, piemēram, man. Laba ideja, zaķīt."
"Tas tev neies cauri. Tu nekad neko neesi lietojusi. To gan var pierādīt, ka tu esi tīra," viņš pasmaidīja. Varbūt par manu fantāziju.
"To var nokārtot."
Zāles dēļ, ko mēs- es, Gačo un Ivars- tagad katru dienu pīpējām, es tiku pieciesta un netiku vairs saukta par kuci. Mana pusdiennauda viennozīmīgi tika tērēta tikai šim vienam mērķim, bet Gatim es liku nest ārā no veikala ēdienu. Viņam tik ļoti riebās zagt, bet viņam nebija izejas. Ar katru dienu Gatis tika iedzīts arvien lielākā strupceļā. Bija tik viegli un uzjautrinoši viņu spīdzināt. Un tik bīstami.
Mani vecāki domāja, ka man ir draudzene Kristīne. Viņiem bija vienalga, ka šo mistisko meiteni, ar kuru kopā es pavadīju visu brīvo laiku, nemaz nav redzējuši. Es izdomāju tādus stāstus, ko mēs ar Kristīni esam darījušas: mēs braucām gan uz Zoodārzu vērot zvēriņu mazuļus, gan uz Imantu pie viņas omitēs, kas cep brīnumgardas vafeles, gan uz viņas laukiem, kur jājām ar zirgiem. Viņa bija tikpat perfekta, cik izdomāta, šī Kristīne.
Šis pavasaris bija lielisks- mūsu trijotne turējās kopā un ceturtā bija marihuāna, kas palīdzēja man Gati ievest pilnīgā ārprātā. Normālos apstākļos, kad man bija nauda, viņam nebija ne atelpa no manis, ne bridis, lai izvēdinātu galvu. Sākumā viņš neapšaubāmi jutās labi: šad tad viņš pats mani apciemoja, un mēs ilgi runājāmies par visādām lietām, un viņa dzīvesprieks izspieda bailes, kā spilgta lampa izgaismo istabas tālākos un tumšākos stūrus. Bet pēc dažām nedēļām man likās, ka viņam jau sākas psihozes. Viņam bija tāda paranoja no manis, kādu es gribēju panākt. Viens solis līdz iznīcībai. Viņš vairs nevarēja izturēt mūziku, kas skanēja, un sadauzīja magi pret sienu. Viņš uzbruka savai mātei ar virtuves nazi. Viņš vienu rītu nogrieza savus matus, ko jau gadu bija audzējis drediem, jo vairs nespēja tos izturēt. Bet naktīs viņu vajāja spilgti, reālistiski murgi, tāpēc viņš miegā skaļi bļāva. Tas bija ideāli, tā bija perfekta paranoja.
Tikai Ivars redzēja, kas notiek. Bet manu vainu jau saskatīt nevarēja. Viņš domāja, ka Gatis palicis stulbs, un pamazām attālinājās no mums. Tas bija Ivaram raksturīgi- aiziet no nepatīkamām lietām. Es labprāt uztaisītu paranoju arī viņam, bet Ivars bija pašpārliecināts un nepakļautos šantāžai. Viņš ilgi un dikti man būtu skaidrojis, kāpēc es nedaru pareizi, viņu šantažējot, minētu tik daudz argumentus, varbūt vienus un tos pašus, tikai dažādās formās, ka es beigās noticētu viņam, nevis sev pašai.
Kad mēs ar Gati jau piekto dienu bijām pavadījuši divatā, viņš vairs neizturēja.


IX

Kad no rīta nonācu lejā, lai pirms skolas iedzertu kafiju kopā ar Gačo un viņa māti, kas man bija kļuvusi ļoti, ļoti mīļa, noteikti mīļāka par manu īsto māti, kas vēl arvien bija īsts robotpolicists, Gačo nebija naktī bijis mājās. Toties viņa svarīgākās mantas bija pazudušas.
Es cerēju, ka viņš jūtas drošībā. Es negribēju, lai viņš domā, ka es viņu meklēšu vai ka ziņošu policijai par izvarošanu, narkotikām un zādzībām. Tas nebūtu godīgi pret viņu.
Tikko pienākušajai vasarai pazuda krasa, tā pievilkās ar pelēkbrūnu dūmaku tās minūtes laikā, kad Gata māte uztraukusies pateica par viņa pazušanu. Tam jau nebija nozīmes, kurā stāvā es dzēru kafiju. Un mani vecāki priecājās, cik nu roboti spēj priecāties, ka mana fiktīvā draudzene Kristīne aizbraukusi mācīties uz ASV. Viss bija pelēks, tik pelēks, pelēks, pelēks».
Saša un pārējie man liekās garlaicīgi rajona muļķi, kam galvā tikai kaušanās. Ivars reti atklīda uz pagalmu un reti runāja ar mani, iespējams, viņš nojauta, ka Gačo pazušanā vainojama esmu es. Bet viņš bija tik vienaldzīgs un noguris, ka to nenoslēpa ne viņa uzspēlētā jautrība, ne darbīgums. Viņa plecs bija tas, uz kura es gribēju izraudāties, bet Ivars uzmanījās no manis. Tāpēc es raudāju mājās gultā, pārvilkusi segu pāri galvai.


X

Vasara, skumja un bezgala gara, bija pagājusi, un es, kā katru rītu, dzēru kafiju pie Gata mammas. Viņš vienkārši ienāca pa durvīm, nosvieda somu zemē un, it kā vakar tikai būtu aizgājis, ielēja lielajā Amsterdamas krūzē kafiju.
"Tu neliki mani meklēt, vai ne?"
Es pašūpoju galvu. "Nē."
Viņš atzinās, ka tur, projām, esot juties tik vientuļš.
Vēlāk mēs un Ivars aizbraucām uz centru, lai atzīmēto šo visskaistāko rudens dienu.