Signe ([info]copy) rakstīja,
@ 2006-04-11 15:18:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Oasis - Morning Glory

šodien gāju pie ārsta un domāju, cik ļoti forši, ka man visas poliklīnikas, slimnīcas utt. tik tuvu mājām - uzreiz tāda drošāka sajūta, mierīgi var traumēt sevi. vismaz es laikam bērnībā tā esmu domājusi. palasīju savu to kartiņu, ko parasti izsniedz reģistratūrā: o 1989. gadā esmu aizvesta uz slimnīcu ar brūci pakausī, tajā pašā vai nākamajā gadā - brūce pierē (un rēta uz mūžu), 1990. gadā salauzta roka, 1991. gadā sasists labais celis, 1992. gadā ieskrēju ar aci ābeles zaros, tad kaut kad vēlāk atkal sasists celis - šoreiz kreisais, vēl vēlāk - pārsista lūpa, nokrītot uz mutes. un pats pēdējais mans varoņdarbs - lauzts elkonis pagājšgad.
nav brīnums, ka slimnīcā visi ārsti mani pazīst.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]copy
2006-04-18 17:45 (saite)
man nepatīk cipari un vērtējumi. ir tā, ka brīdī, kad salauz, nesāp nemaz un tev gribas celties un turpināt darīt iesākto. tad vēlāk parādās smeldzošas sāpes, kas turpinās lielākā vai mazākā intensitātē kādu mēnesi, vairāk. reizēm no sāpēm naktīs nevar pagulēt.

man tas nelaimīgais elkonis vēl arī tagad dažreiz iesāpas. ja plāno kaut ko lauzt, tad noteikti nelauz elkoni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]milk
2006-04-18 18:01 (saite)
paldies par izsmeļošo informāciju. es sākšu ir pirkstiem, varbūt beigās nonākšu līdz elkonim :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?