dabas bļodā
šodien staigāju apkārt pa cēsu kalniem un mežiem kā slēpotāju bieds ar savu spilgti zilajā lakatiņā ievietoto roku un jutos samērā neērti (tik daudz līdzjūtīgu 'kauttikaiarmaninekastādsneatgadītos' skatienu!)
aptuveni 15 min stāvēju nekustīgi meža vidū un klausījos kā kūst sniegs un kaut kur netālu plūst pilnīgi brūna, dubļaina gauja. bija garlaicīgi. nē, es tomēr laikam neesmu dabas bērns.