stāsts par virinātāju

Pēdējā laikā man ir ļoti aizpildītas dienas, nav laika pat te iespiest atmiņas. Tas jau labi.

Vakardiena...viena no šokējošākajām. Vēl ar vien tam ir grūti noticēt. Īsumā - astotā stunda, es kavēju, jo nolemju aiziet uz tualeti. Kad viss notiek:), izdzirdu pazīstamus, spalgus spiedzienus. Atveru durvis - Elīza. Ieķerās man rokās - "Vīrietis, vīrietis!!". Paskatos - tiešām, vīrietis stāv un mazgā rokas. Nu un? Strādnieks mazgā rokas.(Tas nekas, ka blakus ir vīriešu tualete.) Elīza turpina kviekt, vīrietis tuvojās mums, paceļ džemperi līdz krūtīm, mēs esam strupceļā, es Elīzai pievienojos soprānā, vīrietis novelk bikses. Viņam stāv, un viņš uzbudinās, turklāt tuvojās mums. mums nav kurp bēgt un mēs ieslēdzamies tualetē, pa to laiku mistiskais kretīns - virinātājs jau paspējis aizmukt.

Secinu, ka nevienam nekur nav droši, pat skolā. Tas ir absurds, vēl jo vairāk tāpēc, ka misters virinātājs izrādās mūsu skolas darbinieks. Labi, esmu jau liela meitene:), un man tā nebij liela trauma (lai gan es tagad katrā otrajā vīrietī saskatu virinātāju). Bet skolas tualetes apmeklē arī astoņgadīgas meitenītes, kurām iespējams būtu sekas uz mūžu pēc tādas seksuālas uzmākšanās..Un vēl kas - lai gan mēs momentāli gājām pie direktora, mācību daļas, nekas nenotiek. Parunā, parunā, bet to virinātāju neviens netaisījās uzmeklēt un atlaist no darba, pirms Elīzas mamma nepiezvanīja uz skolu un nesacēla traci. Skola ir debīla.

Toties šodien varu lepoties ar vienkārši  per-fek-tu  darbu. Tagad man ir kasieres apliecība:), stāžš kā viesmīlei u.c., perfekts darba laiks, iespēja redzēt un dzirdēt visus lielos koncertus sākot ar Raimondu Paulu, līdz Depech Mode, kā arī pasaules čempionātu hokejā - visu, kas būs Arēnā Rīga! Un labas algas, protams! Ideāli.

Ak jā, šodien valentīndiena. Pilnīgi nekas Valentīndienīgs, nekas...