esmu nogurusi, ļoti..
Atkal nekam nederīga, pelēka diena, bezgala neinteresanta un tizla. Galvenie varoņi - gulta, divas segas, internets, tad atkal gulta, Roberts Lokamps, Gotfrīds Lencs, Oto Kesters un Patrīcija Holmsa, un daudz tējas. Mirklī, kad šķietami bija skaidrs, ka nekas labāks no šīs dienas nav gaidāms, pazvanīja _mamzele_ .  Un mēs gājām ārā, bargajā Latvijas ziemas klimatā, lai uzmeklētu viņai deguna pīrsingu. Bija jau tumšs, un visi pkārtējie ļaudis, uz ielas un veikalos, dīvainā kārtā, bija krievu mēlē runājoši. Un tas manī vienmēr rada nomācošu sajūtu, es vairs nejūtos kā mājās. Eju pāri ielai, un tur bariņš (viņi parasti pulcējas baros, svaji čuvaki) jauniešu sporta tērpos un ādas jakās apstrādāja vienu vecu bumeru. Ik pa laikam varēja dzirdēt kādu jauku "pizģec" vai "pašol nahuj". Tad es gāju tālāk, jau pavisam netālu no sava pagalma, un tur atkal jau divi krievvalodīgi jaunieši trennuškās un ādas jakā, uzsauca man "ei, krasavica..ņehočiš  padročitj mņe?" vai kaut kā tā. Un tādos brīžos es sāku apsvērt dažādas iepējas, kā emigrēt prom. Jā, zinu jau zinu, ka tas ko jūs te lasāt nav nekas jauns vai pārsteidzošs, tā ir ikdiena, dzīve ārā uz ielas, tā ir mūsu sabiedrība. Bet es nespēju, šī sabiedrības daļa mani smacē nost ar savu esamību. Un es tur neko nespēju darīt, vismaz pagaidām. Es tikai kādā jaukā dienā savākšu mantiņas, sakrāmēšu tās mugursomā, paņemšu padusē termosu ar karstu earl gray tēju, un kopā ar _mamzele_ slidošu cauri Baltijas jūras aizalušajam līcim uz Zviedriju, kur tēlosim bēgles  no Afganistānas, piemēram māsas Nadžibullas.:D Viņi mums dos politisko patvērumu un puķainus halātus par brīvu. Un tad lai svaji čuvaki no Imantas dročī vemdami - man vienalga. :D