BRĀLIS - PĀLIS
Mana mamma nekad neko nepamana. Arī toreiz, kad man bija 15, un es atnācu tāda "jautra"mājās, dzīvojamā istabā kāpu pāri "play station" vadiem, un nepārkāpu. Nogāzu visu mājas iedzīvi riņķī, bet tēvs tik:
- "Tev nav labi, Zane?"
- "Jā, galva sāp, iešu laikam atlaisties".

Man ir brālis, viņam ir knapi 14 gadu. Tāds, kaitinoš radījums, bet labiņš - godīgs, ar saviem uzskatiem utt. Un te pēkšņi šovakar...atvelkās mājās galīg pielējies. Man šoks. Uz kājām nestāv, acis stiklainas, un peregars tāds, ka pati apreibu.
- "Kur biji, dēls?"
- "Klases vakarā, mamm!"
- "Kā gāja? Tu izskaties tāds noguris."
- "Jā, galva sāp, iešu laikam atlaisties".

Šķiet, ka tik nesen tas bij' ar mani, un re - jaunākā paaudze. Tas man uzdzen nostaļģiju :D
Rīt brālim pirmās pohas..ha hā.