wowowwow! Tu man vispār gandrīz vnm esi bijusi etalons, kā redz vajag - attiecības, bērni, suns galu galā - nevis filosofē, ka gribi, bet ir. Nevis filosofē, ka negribi darīt to vai šito, bet dari, kas patīk - fočē. Nu ok - piestrādā vēl kaut ko. Mēģini - nevis čīksti.

Es, protams, nezinu, kā uz priekšu, bet nu tu dari.. vismaz man tāda sajūta radusies. a ja šķiet, ka par maz, der arī pasē paskatīties :D Es savos 44os vairs nevaru (da i nemaz vairs negribu!) visu kā 25os :D

(Reply to this) (Thread)

Paldies, bet nebūs :D es filozofēju ilgi un dikti un daru varbūt 25% no tā, ko gribētu. Gan tagad, gan 25 gados. Tev laikam ir ilūzijas par mani. Es ļoti gribētu, lai tās būtu patiesas, bet nav. Mana "organizētība" ir kā sedziņa, kas ir par mazu. Ja koncentrējos uz bērniem, tad cieš cita joma. Ja savācos darbam, māja paliek kā elle. Vienmēr kaut kur manis pietrūkst. Bet nu šis ieraksts pat nebija tik daudz par to. Vairāk jā, tieši par to, ka nespēju ar to sedziņu apsegt visu. Man ir ļoti stipras aizdomas par kaut kādu UDS spektru. Bet nu nav man mērķis slēpties aiz birkas, tas vienkārši palīdzētu man saprast, kā varbūt man nav slikts raksturs, bet vienkārši tā strādā manas smadzenes.

Btw, man līdzīgas domas par tevi. Ka tu visur esi un visu dari, slēpo un slēpņo ar bērnu, braucat pa pusi pasaules utt. Kamēr es bieži vien bērnus izmantoju kā aizbildinājumu (īstu vai iedomātu), kāpēc kaut ko nevaru. Laikam jau no malas viss izskatās vienmēr savādāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bet, miīļo cilvēk! Parādi tieši, kuri ir tie cilvēki, kas bez AD, bez jebkā tiešām paspēj visu?! Skaidrs, ka kaut kas cieš. Nu nevar pagūt visu, un vēl darbu plusā. Darbu, hobijus, bērnus un vēl veselīgi sašmorēt un vēl visu tīru. Nevar.
Protams, es šobrīd ar nezinu ko daudz kā nedarīšanu arī attaisnoju, bet varbūt vienīgā atšķirība tad ir tāda, ka postulēju, ka nevar, to pieņemu un nedaru varbūt kaut ko, ko arī varētu pagūt. Tu atkal mēģini zem tās sedziņas sabāzt visu par daudz (ko teju envienam nav izdevies) un vaino sevi / savu raksturu vai slinkumu, ka nesanāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dāmas, es tieši par jums abām parasti domāju - kā var to visu paspēt, malači, sievietes-lauvas :D
Es piektdien iztērēju 50 EUR psihologam, lai par šo parunātu, saņēmu apliecinājumu, ka es objektīvi daru ļoti daudz, bet tas jau nepalīdz, jo sajūta, ka neesmu gana laba, un ka varētu vairāk, un ka vajag tam visam ārējo apliecinājumu - tā paliek. Laikam jāsāk ar šo strādāt, tikai tas pieliek klāt vēl vienu izdevumu avotu un vajadzību sev organizēt tās konsultācijas :(
Manā gadījumā pat ir diezgan skaidrs, ka tas aug no bērnības un no tā, ka vecāki sagaidīja, ka būšu pati labākā, bet racionāla apzināšanās nespēj izsist ārā visas tās neapzinātās reakcijas un uzvedības patternus, kas ilgos gados ir iegājušies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tad mani glābj drusku pofigistiskā pieeja par tēmu "ja kaut kas kādam nepatīk, tā nav mana problēma". Tb nevar būt labs visam, visiem un it visā. Jāizvēlas prioritātes - Tev redzkur paliek laiks vēl puķēm un skaistam dārzam (vismaz cik no Twittera saprotu), citu savvu dzīi Tu tik daudz neafišē. Bet nu man visu laiku bija nepilna slodze, tamdēļ paspēju vairāk. Attiecīgi arī naudiņas bija mazāk. Un tgd vispār ķip meklēju darbu, viss ir zb, un tērēju iekrājums - nu ne gluži dzīvesstils, kuru būtu par ko apbrīnot. Un visu attaisnoju ar domu, ka labak vairāk esmu pieejama savam bernam tagad, kad viņa mazāka, strādāt kaut diennaktīm vēl pagūšu tad, kad viņai mani tik daudz nevajadzēs. Un skatos apbrīnoju, ka ir mātes, kas pagūst gan strādāt, gan būt ar bērniem, izvadāt uz pulciņiem ar auto, utt. Un arī saprotu, ka esmu vienkārši slinka.
Turklāt - kā raksti - jebkura terapija (pat, ja finansiāli pa kabatu nesit), prasa vēl papildus laiku, kur tā jau pietrūkst.. Attiecīgi varbūt tiešām - pick your battles, pick your priorities un pārējais lai iet kaut pašplūsmā? :)

(Reply to this) (Parent)