nu tad mani glābj drusku pofigistiskā pieeja par tēmu "ja kaut kas kādam nepatīk, tā nav mana problēma". Tb nevar būt labs visam, visiem un it visā. Jāizvēlas prioritātes - Tev redzkur paliek laiks vēl puķēm un skaistam dārzam (vismaz cik no Twittera saprotu), citu savvu dzīi Tu tik daudz neafišē. Bet nu man visu laiku bija nepilna slodze, tamdēļ paspēju vairāk. Attiecīgi arī naudiņas bija mazāk. Un tgd vispār ķip meklēju darbu, viss ir zb, un tērēju iekrājums - nu ne gluži dzīvesstils, kuru būtu par ko apbrīnot. Un visu attaisnoju ar domu, ka labak vairāk esmu pieejama savam bernam tagad, kad viņa mazāka, strādāt kaut diennaktīm vēl pagūšu tad, kad viņai mani tik daudz nevajadzēs. Un skatos apbrīnoju, ka ir mātes, kas pagūst gan strādāt, gan būt ar bērniem, izvadāt uz pulciņiem ar auto, utt. Un arī saprotu, ka esmu vienkārši slinka.
Turklāt - kā raksti - jebkura terapija (pat, ja finansiāli pa kabatu nesit), prasa vēl papildus laiku, kur tā jau pietrūkst.. Attiecīgi varbūt tiešām - pick your battles, pick your priorities un pārējais lai iet kaut pašplūsmā? :)

(Reply to this) (Parent)