Psalms 131 (130)
Dievs, sargi manu dvēseli!
Kungs, mana sirds nav lepna,
un manas acis nav augstu paceltas.
Es netiecos pēc lielām lietām,
ne pēc tā, kas pārsniedz manus spēkus.
Bet gan mierīgu un klusu
es darīju savu dvēseli;
kā mazs bērns savas mātes klēpī,
kā mazs bērns, tā manī ir mana dvēsele.
Lai Izraēlis cer uz Kungu
no šī laika un mūžam.
Kad šo psalmu dzied Inese savā tumšajā, zemajā balsī, vārdi atdzīvojas un piepildās ar garu. Viņa dzied nevis pārlaicīgi un skaisti, bet gan ar miesu un asinīm, kā zemes cilvēks, kas piedzīvojis atgriešanos. Stipri un skaļi. Silti. Man šķiet, šovakar atkal kaut ko apjautu pirmo reizi. Kamēr viņa dziedāja. Ļoti skaidri sajutu savu dvēseli, kas tiešām nav lielāk par mazu bērnu, par pavisam mazu bērnu. Visu to maigumu, pēc kura dvēsele nekad nebeidz ilgoties. Vēlēšanos ļauties, šūpoties Dievā, paļauties.
Tagad nāk tas laiks, kas man tik ļoti patīk - novembris, kam pašā priekšā soļo visi svētie un Dvēseļu diena, un pats pēdējais pirms pašas adventes Kristus Karalis. Tik stiprs un neparasts laiks. Visas dvēseles kopā, visi līdz par visiem.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: