A man patīk, kā ir tagad. Tas pelēkais ar dzelteno, un smarža, un birstošās lapas. Šodien, ieraugot savu ielu, sāku smieties. Blakus soļo Līna un prasa, kāpēc smejos. Saku - tas tāpēc, ka ir tik skaisti. "Vai tev nav tā kādreiz, ka gribas smieties, kad esi laimīga. Kad ir tik skaisti kā tagad?" Līna saka, ka viņai tā neesot.
Man gan ir. Šis ir tieši tāds laiks, kādā man viegli justies laimīgai. Nekā pārāk perfekta. Gaiss pilns ar visādām iespējām. Varbūt būs lietus, varbūt spīdēs saule, neko nevar skaidri zināt. Viss izskatās neparasti un pārsteidzoši. Katra lapiņa vismaz divās krāsās. Nu kā var nesmieties no tāda skaistuma?