Nezinu, kā tikt galā ar darbiem. Tie stājas garā rindā cits aiz cita, klājas cits citam virsū, nāk arvien jauni. Vakarā aizmiegot un no rītiem mostoties, skaitu garas, juceklīgas litānijas, lūdzos kārtību, laiku, mieru.
Brīžiem gleznoju. Šodien tirgū nopirku "modelīšus" sv. Jura bildei. Mazi brīnumgaršīgi tomātiņi, viens bazilika laksts, asie pipari, dzērvenes. Pa ceļam uz mājām atklāju, ka uz bazilika ir laputis. Tāpēc jau nemetīšu modelīti prom. Mājās nomazgāju laputis nost un uzgleznoju skaistu, tumši violetu bazilika lakstu. Vienu tomātu apēdu pirms gleznošanas. Vēl vienu pazaudēja mazais kaķis, slepeni spēlējoties ar svaigo "modelīšu" maisu. Bildē būs viens vienīgs tomāts. Un divas dzērvenes. Kādas piecas piparu pākstis. Ķiploki. Un svētais Juris ar visu pūķi.
Kaut tikai man būtu laiks gleznošanai. Vai tad tas neskaitās darbs? Kāpēc izdarāmo darbu rindā visi darbi stājas pirms gleznošanas?