Tonakt
Visu nakti lietus lija... Un brīžiem kopā ar līgo es mazliet dungoju arī kaladū. Un alleluja. Un Prāta vētru. Visu nakti, kamēr līst lietus. Pēc visiem uguņiem, raķetēm, sprāgstošam zvaigznēm, pēc dzirksteļu koka un vulkāna, pēc lāpām, pēc dīzeļa un benzīna, pēc skrienošajām liesmām. Visu nakti pie maza ugunskura, starp diviem ļoti lieliem, karstās krāsnīs ieslēgtiem uguņiem. Tonakt, lietum līstot un līstot, uguns rada vienu jaunu būtni un izposta kādu citu. Tā ir stipra tūkstošgrādu un daudzu stundu uguns. Varena uguns.
Ilgs lietus. Stundām ilgi lietū. Stāvot un mēģinot sildīties.
Tad kādā brīdī es tomēr eju. Nē, ne prom, bet tikai lai kustētos. Es eju pāri pļavai, kājām slīdot, kurpēm pinoties smilgās, tad eju pa ceļu, tad eju atpakaļ uz to pusi, kur uguns. Cauri gravai. Kāpju iekšā gravas tumsā, un grants celiņš šņirkst zem soļiem, samirkusi zāle tinas ap kājām, taka sudrabaini spīd, un visapkārt ir tumši zaļa un tumši pelēka, un violeta nakts. Lietus nakts. Nakts uz rīta pusi. Nakts, kuru es neguļu, bet dzīvoju. Un es to elpoju un jūtu visur, un esmu tajā iekšā, cik stipri vien var būt. Pēkšņi viss ir pa īstam - uguns tālumā, ūdens pilieni zālē, taka, debesis, koku zari. Ir mana Jāņu nakts. Pa īstam.
Saullēkts notiek aiz mākoņiem. Bet es tik un tā par to domāju. Pēc tam es brienu pa dubļiem un māliem uz mājām. Kamēr Z-Suns aizmieg, ilgi sēžu verandā pie loga un skatos, kā lietus krīt suņuburkšķos. Un atkal viss ir pa īstam un ļoti stipri.