Kopā ar somugriem šodien staigāju pa pilsētu. Skatījāmies izstādes. Pirmo reizi aizgāju arī uz to, kas tagad Arsenālā. Un man tik ļoti patika! Tik interesanti! Tur var pētīt un pētīt visus tos cienījamos un godājamos. Kā arī pēkšņi pārņēma dīvaina sajūta it kā būtu lielā ģimenes un draugu saietā. Visi savējie - skolotāji un audzinātāji, draugu tēti un mammas, tantes un onkuļi. Draugi gan vēl pārāk jauni, lai būtu cienījami un godājami. Ņēmos stāstīt somugriem krustām šķērsām visādus mākslas stāstus, pati tik ļoti aizrāvos, tik ļoti sapriecājos! Bet ir taču forši, vai ne? Un tad vienā maliņā pie loga pamanīju Rudītes bildi ar dzelteno baznīcu. Un sapriecājos pavisam ļoti. Viņa patiesi un stipri vienmēr ir gleznojusi tikai to, kas ir viņa pati, un vietu starp visiem labi zināmajiem klasiķiem viņa tik tiešām ir pelnījusi. Par īstumu un vienkāršību.
Jāiet būs vēl skatīties . Stilīga tā izstāde ir un trāpīga.
Un dirsas nazis arī izlikts. Skatījos uz to un domāju, ka šim darbam ir bijusi svarīga loma manā personības attīstībā. Nazis lielā mērā ir ietekmējis manu spēju neņemt galvā nekādu lamāšanos, neko neuztvert pārāk personiski. Pēc tam, kad esmu izturējusi visu to brēkšanu un trakošu ap nazi un vēl dažiem skandaloziem objektiem - kaķu kapiņiem, piemēram. Bet es gan negribētu, lai dirsas nazis ir mans darbs :)