Ja vismaz trīs dienas no rīta līdz vakaram tikai glezno, tad sāk pazust spēja uztvert pasauli trīs dimensijās, viss sadalās krāsu un tonālajās attiecībās. No glezniecības viedokļa šī sajūta ir visai noderīga – jebko var viegli uzdabūt uz audekla. Visādi citādi tas tomēr ir dīvaini. Turklāt man sākusi sāpēt gleznojamā roka – ne jau tādēļ, ka es gleznotu ar milzīgu, smagu otu, bet gan tāpēc, ka visu laiku roka ir sasprindzināta un atkārto vienas un tās pašas kustības.
Tikai nedomājiet ka šis ir kāds sūdzību raksts. Es tikai pētu sajūtas. Laime vēl arvien ir tepat. Turos cieši laimē iekšā.