Tik daudz. Sirds plūst malām pāri. Labas, laimīgas dienas. Un šovakar Prāta vētra. Ja tā padomā, šis tad nu būs mans pirmais PV koncerts.
Pēc tam atkal jāpārkrāmē ceļa soma. Visu vasaru dzīvoju kopā ar ceļa somu, to pašu, kuru nopirku pirms Saksnām. Šovasar soma nemaz līdz izkrāmēšanai netiek, tikai izraušu laukā nevajadzīgās mantas un netīrās drēbes, vietā salieku tīras, un dodos atkal kaut kur.
Vakar biju līdz pašai Latvijas malai. Līdz Pasienei. Tur pilns ar čūskām un baznīca remontā. Mazi čūskulēni lien pa saulē sakarsušu asfaltu, astes dreb un lokās, galvas nesamērīgi lielas. Zālē kāpt pavisam negribas, uz ceļa vismaz tos čūskuļus var pamanīt.
Ne Šķaunē, ne Asūnē, ne Dagdā čūskas vairs nemana. Toties baznīcas tur lielas un skaistas, un es tieku visur iekšā, bildēju eņģeļus, procesiju karogus un Krusta ceļa gleznas. Ārā virmo karsts vasaras gaiss, baznīcās iekšā smaržo pēc vēsa mitruma un altāra puķēm, svētie skatās uz mani koka un akmens sejām; cik jums te skaisti un mierīgi, es saku baznīcas atslēgu tantēm.
Aglonā riet saule. Ezers guļ nekustīgs, viss rozā un oranžs, bazilikā mise, pār lielo laukumu skan klusa tēvreize. Es esmu tajā pašā vietā pēc nepilnas nedēļas, un man gribās apgulties turpat zemē baznīcas priekša, es vairs nezinu, ko lūgties, tikai gribu tā palikt guļot pie lielā baltā altāra, skatīties, kā noriet saule, atnāk nakts, uzlec mēness.
Es tevi ļoti mīlu, es saku. Nezinu, kam tieši to saku. Zinu, ka mīlu kādu. Dzīvi laikam.