Dejas un dejas, meditācijas un elpošanas vingrinājumi, un dejas, un meditācijas un dejas. Nekā cita man šobrīd nav. Vēl šodiena un rītdiena, un tad mēģināšu atkal pieslēgties realitātei.
Brīnumaina sajūta tā dejojot zem debesīm, kurās lidinās stārķi un skrien mākoņi. Gar acī zib tauriņi. Vakar viens liels un melns tauriņš nosēdās man uz pirksta un sēdēja tur visu laiku, kamēr taisīju walking meditation. Pēc brīža atlaidās arī sīka spāre, apsēdās blakus tauriņam uz mana mazā pirkstiņa, pabolīja acis un tad sāka tauriņu kaitināt. Spāre laidās tauriņam klāt, bakstīja spārnus, bet tauriņš viņu dzina prom. Es tikmēr kustējos lēnām lēnītiņām, lai neiztraucētu tauriņu un spāri. Dejoju. Lidoņi mani pat nepamanīja. Tauriņš bakstīja man pirkstu ar garu, maigu snuķi, kustināja lielos spārnus - iekšpusē melns, zils, mazlietiņ dzeltens.
Skaisti. Ir skaisti. Kaut arī nogurums nāk brīžiem kā jūra, miegu ciet kājās stāvot, tad atkal atrodas jauni spēki, atmostos, eju, daru, dejoju. Turos.