Viss taapat. Tas noziimee, ka viss ir labi. Loti daudz maakslas visapkaart. Nevaru vien beigt skatiities. Un tad veel mees pasi arii. Sobriid ir taa, ka gandriiz jau kaut kas saaks sanaakt, bet es veel vevaru dabuut galus kopaa. Pat nezinu, kur taa vaina. Veel mazliet kaut kam jaabuut citaadi. Sis ir taads sarezgiits darbs. Kaut arii it kaa loti vienkaarss. Tikai laukumi. Un tad nu es skraidu pa mezu un skatos, vai tie laukumi ir kaa vajag vai nav.
Sodien pusi dienas staigaaju pa izstaadeem. Dabuuju iistu maakslas duurienu skatoties Kaarinu Kukkonen (negaranteeju, ka uzvaardu atceros pareizi). Loti vienkaarsi un aarkaartiigi iedarbiigi. Milzu instalaacijas no second hand apgeerbiem. Un tad veel Kiasma un veel un veel. Ne gala, ne malas tai maakslai. Self made art Kiasmaa arii loti laba. Visi tie diivainju. Pensioneeti vilcienu masiinisti, kas kjibina milziigas skulptuuras no riepaam un skaarda. Ak, kungs! Bet viniem sanaak tik speeciigi un preciizi. Iedomaajos par Naktstaureni, vinam vajadzeetu to redzeet. Vins pats mazliet ir taads pensioneets vilciena massinists. Citaads, protams.
Dziive paslaik ir tik pilna, tik loti stipra! Briiziem elpa aizraujas no apjausmas, ka viss notiek tik intensiivi. Un atkal saprotu, ka pa iistam sevi savjuutu dziivojam tikai tad, kad maakslas proporcija pret visaam citaam lietaam manaa dziivee ir pareizajaa lielumaa. Laielaa lielumaa.