Milzīgs nogurums. Pārāk daudz staigāts šodien</st2:date></st1:date>. Man šausmīgi nepatīk iepirkties. Jo īpaši drēbju pirkšana. Nē, pat ne pirkšana, bet tā meklēšana gan. Veikali, pārdevējas, visas tās pielaikošanas kabīnes ar zilganu gaismu. Somas, maišeļi, staigāšana no veikala uz veikalu, un nekur nav tā, ko es meklēju. Piemēram, šodien nekur nebija atrodamas MANAS kurpes. Pilnīgi bezcerīgi. Un tad kādā brīdī es uzspļāvu iedomātajām kurpēm un nolēmu, ka iešu uz to klepus pasākumu. Bet pirms tam es biju jau kādas četras stundas meklējusi kurpes un vēl arī vienu eksāmenu nokārtojusi, un netīšām smaržu veikalā aplējusies ar labām, bet noskaņojumam neatbilstošām smaržām, un izbadējusies līdz kurkstošam vēderam, un gluži vienkārši pārstaigājusies. Un tad nu manā muļķa galviņā salīmējās tie divi vārdi DZEJA un POLIKLĪNIKA, un šķita, ka ta tajos abos ir kaut kas no sēdēšanas un rāmas gaidīšanas, no apcerēšanas un kaut kā, kas notiek ne visai ātri, nu, drīzāk tā lēnīgi. Tā es ļāvos asociācijām un aizsoļoju līdz tam bulvārim. Bet tur bija karsti un šauri, ļoti daudz kāpņu, ļoti maz iespēju sēdēšanai un apcerēšanai, vēl arī daudz durvju un visas ciet. Visi kaut kur šurpu turpu, augšā lejā, pa vidu kameras, Volmārs, fotogrāfi. Un tad pēkšņi uzmācās tā sajūta, kas visai bieži man uzbrūk poliklīnikās: ES NEKO NESAPROTU. Kaut arī man vairākas reizes viss tika paskaidrots. Bet tas neko nelīdzēja. Es tik vien spēju kā atslīgt uz viena no tiem zaļajiem ķeblīšiem un gandrīz apreibt no pēkšņas vēlēšanās apraudāties. Pat nezinu kādēļ. Bet es neraudāju, protams. Tikai nedaudz pasēdēju. Un nokāpu pa kāpnēm, ceļā satiekot Labus Cilvēkus. Arī raudāt vairs negribējās. Gluži pretēji - tagad es uzspļāvu dzejai un nolēmu vēlreiz pamēģināt atrast SAVAS KURPES. Un atradu. Gluži neticami, bet tiešām atradu. Jaukas, spožas, varbūt ne gluži perfektas, bet katrā ziņā valkājamas. Manas vasaras kurpes. Ai nē, drīzāk jau sandalītes.

Tā kā viss beidzās labi. Lai arī bez dzejas. Turklāt somā man palika dzejniecei domātā šokolāde.