Zinu, ka man nevajadzētu te šobrīd neko rakstīt, jo darba vēl tik daudz, bet kaut kā nevaru sevi apturēt. Man tā ir sava veida uzpīpēšana. Attaisīt cibu un kaut ko ierakstīt. Pa vidu visam juceklim. Baigi grūti noturēt sevi mierīgu un koncentrētu. Brīžiem esmu skaļa, satrakojusies vista, kas vienlaicīgi mēģina atbildēt uz desmit jautājumiem. Brīžiem ielienu kaut kur stūrī, paslēpjos, izgaistu. Tikai lai būtu tās dažās minūtes bez jautājumiem. Citādi ir ļoti labi. Bija brīnišķīga miglas nakts. Mēs bijām gari, kas klīst pa slapjiem ceļiem un mēģina cits citu atrast. Gāju viena pati miglā arvien dziļāk iekšā, tālāk prom no mājas, uz to pusi, kur putni kliedz, un tad pēkšņi man likās, ka es saprotu kaut ko jaunu, iepriekš nezināmu. Varbūt vienkārši kļuvu mazliet vairāk pieaugusi, vecāka. Apstājos uz slapjās takas, aizvēru acis, man šķita, ka kļūstu par miglu.