Parks šobrīd ir pati pilnība. Viss ir savā labākajā izskatā - garā zāle pļavās un nopļautās taciņas, lupīnas ābeļdārzā, puķudobes pie muižas, un gandrīz visi objekti izskatās labi. Arī debesis ir savā labākajā izskatā un ielejas koki, un zilganie horizonti tāpat. Ir tik grūti panākt, lai ikdienā viss izskatītos kaut cik ciešami, lai zāle būtu nopļauta vajadzīgajās vietās un krāsas nelupinātos nost, un lai takas būtu izstaigājamas. Bet te pēkšņi viss it kā no pats no sevis sastājies īstajās vietās, uzplaucis un uzziedējis tik skaists, ka gribas to visu apturēt, nofotografēt un atcerēties uz mūžīgiem laikiem tieši tādu kā tagad.

Skumjas un nomāktība pagaisa kā nebijušas. Man jau likās, ka tās ciešanas ir dēļ ilgas dzīvošanas pilsētā, un tā arī bija. Pietika noiet pusi ceļa līdz Malai, kad viss nogurums jau bija izgaisis. Nē, tas fiziskais vārgums vēl brīdi turējās, bet skumjas gan izkusa saulē uzreiz.

Vakars un rīts ir no tīra sudraba, nevaru vien beigt staigāt un skatīties. Un smarža tāda, ka sadzīst visi vecie un jaunie pušumi. Tagad man šķiet, es ar visu varu tikt galā.