Skumjas atkal moka. Dienām ilgi. Šodien, runājoties ar mākslas zinātnieci, skumjas mani pilnīgi apreibināja un brīdi šķita, ka krītu no ļoti liela augstuma. Īstenībā gan nekāda augstuma nebija. Visi palikām sēžot savās vietās, melone arī tupat priekšā, diktofons ieslēgts. Es kaut ko neskaidri murmināju, atvainojos, teicu, ka jāstrādā, metos bēgt. Parkā pie Arsenāla apsēdos un gribēju raudāt, bet palika kauns kaut kā. Tas viss no pārstrādāšanās. Zinu, ka pāries.