citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2004-06-15 20:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tas laiks, kas nav ciparnīcās
"Šeit viss ir tik... miesisks... Tikai ķermeņi un miesas. Te taču ir slimnīca."
To saka mana mamma, un es domāju par viņas teikto, kad stiepju prom no slimnīcas lielo Apavu nama plastmasas maisu pilnu ar grāmatām, kuras viņa slimnīcā lasījusi. Viņa patur pie sevis "Fuko svārstu" un vēl dažas rezerves grāmatiņas, jo man nav spēka tik daudzus kilogramus vienā reizē aiznest. Maisā ir Vulfas "Sava istaba", divas grāmatas par Tibetu, tur ir daži romāni, kas varētu novērst domas no klizmām, špricēm un skalošanām, tur ir lūgšanu grāmata un pozitīvi padomi laimīgai dzīvei, un vēl viena lūgšanu grāmata, un vēl dažas "Santas" un "Privātās dzīves". Un es iedomājos, kā viņa lasa "Savu istabu" tur augšā slimnīcas septītajā stāvā, virs ziedošiem ceriņkrūmiem un salijušiem celiņiem, un palātā ir vēl piecas sievietes. Viņas visas ir cieši cita citai līdzās ar savām slimībām, sāpēm un savām grāmatām. Viņas lasa starp procedūrām un ārsta apmeklējumiem, starp ēdienreizēm un pēcpusdienas seriāliem. Mana mamma lasa "Savu istabu" un pēc tam mēs slimnīcas kafejnīcā, pastūmušas malā salātu šķīvjus, aizgūtnēm runājam par Mēriju Kārmailku, Šekspīra māsu un misteru Oskaru Brauningu. Kādā citā reizē, vakarpusē, kad kafejnīca ir gandrīz tukša un mēs jau ilgi sēžam pie izdzertām kafijas tasēm, mana mamma pēkšņā saviļņojumā saka: "Zini, es domāju par to, kā gan tas iespējams, ka šeit, šajā slimnīcā, pilnīgi citā pasaules malā es lasu dzeju, ko kaut kad sen atpakaļ rakstījusi kāda Tibetas mūķene. Es lasu, un man liekas, ka es saprotu, ko viņa ir pateikusi."
Kādu laiku mēs abas klusējam, un droši vien domājam kaut ko līdzīgu: to, ka nav nekā noslēpumaināka un lieliskāka par vārda spēju pārvarēt laiku un telpu, iemiesoties no valodas valodā un remdēt ilgas pēc nekad nesatiktām dvēselēm.
Kaut kur kādā vietā, kaut kādā neiedomājamā zemes malā, kur ļaudis sazinās savā nevalodā un dzīvo dzīvi, par kādas iespējamību, Tibetas mūķene nekad nav nojautusi, kāda sieviete lasa "... Slēptus vārdus es rakstu / Ar pūkām uz akmeņiem", un viņu abu - šo divu sieviešu - domas saplūst it kā nebūtu nekādas Tibetas un slimnīcas, ne gadsimtu, ne slimību, ne zudušā, nekā. Un, lai man nestāsta, ka laiks ir kaut kas, ko var iedabūt ciparnīcās. Nav tur viņa - tā laika. Mēs esam brīvi. Ja nu vienīgi starp grāmatu vākiem tas guļ saritinājies kā čūska un čukst, ka viss jau reiz ir bijis.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]murse
2004-06-16 15:25 (saite)
cik skaisti..
saasarojos, īsti nezinu par ko.
laikam par mammu
un par grāmatām
un par slimnīcu arī

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?