Skaisti. Viss ir skaisti. Mana iela vakarpusē ir skaista un Rīga ir skaista, mākoņi virs tiltiem pāri Daugavai, un kastaņi, un pusdienlaiks ar Annušku parkā ir skaists, un Smukais ir skaists (Annuška viņam tā arī pateica: "Vai, Smukais, cik tu esi skaists!" Un viņš paskatījās kaut kur sānis un teica: "Jā, tikai kam tas?"), un Jēzus Sirds svētki ir skaisti (apsažāloj par mums), un Marijas Magdalēnas baznīca, kad aiz logiem līst lietus ir skaista, un tulpju resnie kāti dobē pie mājas ir skaisti, un vakars, un nakts, viss ir skaisti.
Un tas ir tik mānīgi, tik viltīgi un netaisnīgi, ka visu laiku gribās kaut ko vēl, vēl vairāk un stiprāk.