Ir skaisti. Vakar vakarā bija tik silti, sēdējām dārzā pie verandas, kurinājām uguni. Dārzs ir aizaudzis, zāle pāri ceļiem, starp pienenēm zied milzīgas, apaļas tulpes, pa puķu kātiem rāpo gliemeži. Divatā izdzeram vīnu. Glāžu manā mājā nekad nav bijis, dzeram no kafijas krūzītēm. Vīns ir kā ūdens, gribās sareibt, bet reibums nenāk. Jā, un vēl ir lakstīgala, stārķi klabinās ligzdā virs spirta brūža drupām. Pēc tam virs horizonta parādās milzīgs, rozā mēness un lēni kāpj augšā debesīs. Un tad ir beidzot reibums, sagribas raudāt un apskauties, tik skaisti, tik stipri, viss ir tik ļoti...
Grūti noticēt, ka tas viss ir pa īstam – pavasaris, siltums, gaišie vakari. Es tā sarēķināju, ka vēl tikai mēnesis līdz Jāņiem. Visgaišākais laiks. Visskaistākais.