Nemaz nav jaabuut kaut kur ljoti taalu, pilniigi pietiek buut Kunjaa, lai viss buutu pavisam citaadi. Man reibst galva no taa citaaduma. Un arii deel izstaades un deel visa. Parsonaalzistaade man nav bijusi sen, un es laikam mazliet uztraucos. Ne jau par to, vai mani darbi ir loti izcili, bet par visaam taam sienaam un auklaam, un, kaa tas viss tureesies, un vai tie stuuri nelociisies uz augsu, un vai kaut kas nenobirs nost pavisam. Jaa, un tik pieklaajiigaas un skaistaas telpaas es arii sen neesmu eksponeejusies. "Ka tik tie darbi nenosmeeree sienas", saka galerists, un es metos tiistiit papiirus darbiem aizmuguree un censos, lai nekas nebirst un nesmeeree sienas un griidas, un durvju rokturus. Rezultaatu es nespeeju veerteet objektiivi.

Un tagad man beidzot ir vakars svesaa pilseetaa, es varu viena pati kliist, kurp acis raada, un tas mani patiesaam priecee. Mazliet auksti gan ir. Bet te kokiem ir jau pieklaajiigas lapinjas un zied kirsi vai pluumes. Viss ir kaut kaa citaadi un neparasti, visur bazniicas un katraa tresajaa skatlogaa ir liigavu kleitas, laikam lietuviesi visu laiku precas. Un sv. Kazimira graamatveikalaa var dabuut Jeezus statuju gandriiz dabiskaa lielumaa. Taadu vareetu likt daarzaa starp ziedosiem kirsiem. Jaa, un man ir viss sis vakars, visas siis ielas un ielinas, un es gribu te kliist ilgi. Liidz veelam vakaram. Peec tam iesu uz dziivokli pie saimnieces, vina pastaastiis, kas labs notika atklaasanaa Vilnjaa, mees dzersim teeju un plaapaasim. Saimniece ir budiste, vinai ir triis deeli, mamma un kakjis.

Taa, tagad man laikam vajag veel vienu kafiju, un tad es dosos klejojumos. Veel man seit pieder arii riitdiena - atklaasana un draudzeesanaas. Kaut nu tikai viss buutu labi.