O, ja man būtu gadījies braukt pa Rīgu treilera kabīnē pirms kādiem gadiem divdesmit, es noteikti būtu gribējusi kļūt par šoferi. Bet šodien man vienkārši gribējās, lai visi mani redz: Klāra un Barbara, un Konsultants, un P. Jaukais, un Blondā, un vecais muļķa Naktsaurenis, un Annuska, un Sesks, un visas mākslas zinātnieces, un sen neredzētie paziņas, un bijušie, un sapņu prinči, un vidusskolas skolotāji, un akadēmijas bibliotekārs, un visi zināmie un nezināmie cibiņi, lai redz, kā es braucu milzumliela, smaga, dārdoša, dūmojoša treilera kabīnē. Es būt jums uzsmaidījusi. Bet jūs, kā par spīti, visi bijāt kaut kur citur. Es uzsmaidīju puisim garāmbraucošā trolejbusā.