Tās ainas televizorā. Sejas un krāsas. Sarkans, balts, zelts. Vējš, zilas debesis, gaišas sienas. Bazilikas grīdas mozaīkas. Un es tik skaidri atceros, kāda tā grīda ir zem ceļiem, zem plaukstām - vēsa un silta reizē. Maigs akmens. Laukums kā milzīgi vārti, lai uz kuru pusi ietu, tu tik un tā esi pa vidu, pašā vidū starp divām plaukstām. Karogi, dziesmas un kliedzieni. Klostermāsas plīvojošos tērpos. TV rāda, kā viņas smejas un skrien kā neprātīgas, skrien pretī zvanu skaņām. Baltie putni - priesteri. Tur, kur viņi sēž taisnās, glītās rindās, TV rāda gaišus četrstūrus. Bet laji ir ņirboņa visapkārt. Ņirboņa gavilē, plaukšķina un šūpo krāsainus vārdus. Viss laukums līdz pašām debesīm ir pilns ar lūgšanām un dziesmām. Oreeeeeemus... No TV tas izplūst uz visām pusēm. Draudzes vakara misē vēlreiz svin to pašu. Un viss ir kļuvis stiprāks un vēl vairāk.