Īsi mati. Gandrīz kā puikam.
Man patīk savi īsie mati. Sākumā nekādi nevarēju pierast, taustīju, vai tiešām nav sasieti astītē, pietrūka smaguma un zirgastes šūpošanās ejot. Un tad iepatikās. Ir viegli un ērti. Nekāda smaguma. Lokas ir norieztas, tie daži atlikušie centimetri nekādās īpašās sprogās sagriezties nevar. Un tad vēl tā sajūta, ka vējš skrien matiem cauri, tā ir lieliska!
Vīrieši pēkšņi ir sākuši man tēvišķi bužināt matus. Kamēr man bija garās lokas, viņi manus matus neaiztika. Tagad pat tādi cienījami godājami kungi mani garāmejot sabužina, un es vēl neesmu noskaidrojusi, vai tas mani kaitina vai glaimo. Nezinu, ko domāt. Dīvaini tie vīrieši.
Mati man tagad izskatās tumšāki. Gandrīz tik pat tumši kā brālim. "Tā tev tiešām ir īstā matu krāsa?" - jautā Barbara, kas mani pazīst gadiem ilgi, un ir redzējusi gan sarkanās lokas, gan brūnās, gan vēl visādas toņu variācijas. Tagad man ir tumši pelēki mati. Lai tādu krāsu uzgleznotu, brūnajam ir jājauc klāt lillā un kaut kas zaļš arī. To savulaik atklāja Talantīgais, gleznojot vienu no tradicionālajiem skolas uzdevumiem - "Klasesbiedra portrets". Toreiz man arī bija tādi zaļi-lillā-pelēki mati. Tāpat kā tagad.
Nu ja, man patīk, kā ir tagad. Nākot no Noasa, vējš skrien matiem cauri šurpu turpu, un ir viegli, pavisam viegli, it kā vējš ar mani dejotu, un es smaidu tagad bieži no tās īso matu sajūtas.