cellular plastic
Es esmu putuplasts. Un peldu. Pa virsu. Visam. Lieldienām un vispār. Pat pēc melones, ķiršiem, zemenēm, vistu filejas ar ābolu pusītēm un kūkas es vēl arvien nespēju iegrimt. Droši vien tas ir šampanietis, kas mani atkal uzburbulē augšā. Bet es tā gribētu iegrimt. Saprotiet, visā tajā... krāšņumā, noslēpumainībā, naktī. Tā sajust visu līdz kaulam. A nevaru. Pat nespēju noklausīties sarunas, tikai smaidu un dvešu: "Viss ir lieliski, ziniet, patiešām lieliski, Lidas kundze. Kūka ir izcila, un sautējums bija... jūs pārspējāt pati sevi."
Un šitā visu laiku. Tikai smaidu un bāžu mutē ēdamos, un slavēju. Un peldu tālāk. Pa virsu. Bez svara.
Varbūt es nevaru pierast pie jaunā pulksteņlaika? Dzīvot ziemas laikā bija kaut kā svarīgāk, nopietnāk. Bet vakars tik nenopietni gaišs, un tagad vēl tas sierabālais mēness uzlēca aiz alejas kokiem. Oi, man tā gribētos pastāstīt par vakaru pie Lidas kundzes. Par šo vakaru un dažiem citiem arī. Bet man trūkst svara stāstīšanai. Nē, nē, es tagad saņemšos, novilkšu jaku, notīšu šalli, ielīdīšu nakts t-kreklā un mēģināšu drusciņ palasīt. Vismaz tik daudz, lai sajustos atkal svarīgāk. Pēc tam būs jāaizmieg. Pie kūkas bija kafija arī, bieza, piķa melna kafija bez cukura, tāpēc es nezinu, kā būs ar to gulēšanu. Mēness arī spīd man tieši logā. Varbūt tā arī novalstīšos gultā līdz rītam kā putuplasta gabals Mārupītes ūdeņos. Tādam vismaz ir straume, kam sekot.