Šodien sirds plīst vaļā, smieties gribas, kaut kur skriet. Pavasaris. Lieldienas.
Rīta kafija saulītē uz balkona, kaķis glaužas gar kājām, acis žilbst saulē, no visiem jumtiem ūdens čurkstinās uz leju straumītēm vien, satek peļķēs, kausē zemi, ceļ augšup biezu, melnu smaržu. Putni svilpj un kliedz. Un no tāluma kā klusa dunoņa, kas pieaug skaļumā un spēkā ar katru mirkli, kaut kas tuvojas, nāk kas liels, un sirds raujas vaļā no tās sajūtas.
Līdz ar vakara krēslu aizdegsies ugunskuri, un tad būs atkal tie vārdi: "... nāve un dzīvība sadūrās dīvainā cīņā... saki mums, Marija, ko redzēji ceļā...".
Burkās un kannās šļakstēs Lieldienu sveces tikko svētīts ūdens, smaržos vīraks, ap tukšo kapu rotāsies prīmulas puķupodiņos, lūzīs maize un samirks vīnā, un virs visiem altāriem Jērs šūpos Augšāmcelšanās karogu.