zin, jā, kaut kas tur ir.
zini, kā ir vislabāk? kad tu raksti, un tev ir TIKAI VIENS cilvēks, kura mīlestība tev ir svarīga, un tu zini, ka
1) viņš to neizlasīs,
2) viņš, visticamāk, neiemīlēs.

tad ir tā brīvības pakāpe. jo pārējos ir pilnīgi piedrāzt. sevi un Dievu arī (jo šitais arī ir šausmīgi ierobežojoši - "rakstīt sev" vai "rakstīt iz sevis", par Dievu vispār nerunājot, āpāc, ja es ticētu, ka Dievs lasa to, ko es rakstu, es vispār neko vairs nerakstītu ;))