Kaut kas man tajā visā patīk. Kaut arī visu laiku salst. Bet tad es domāju, ka salt ziemā taču ir dabiski, ka zvēriem un putniem arī droši vien salst, un tātad es arī esmu gluži kā tāda lapsa, un ziema ar mani notiek tāpat kā ar visiem citiem zvēriem.
Svētdien redzēju divas lapsas. Viņas staigāja pa lauku. Divas lapsas lielā, baltā klajumā, vējā, putenī. Viņas gāja lēnām, izskatījās tādas sarāvušās.
Parkā klīst stirnas. Nāk pavisam pie mājas, no cilvēkiem īpaši nebaidās, mazliet paskrien malā, atskatās, paskrien vēl. Pat no suņiem nebēg.
Visi koki pilni sarkankrūtīšiem un zīlītēm. Putni dzied pavasarīgās balsīs, pat putenī dzied.

Man visu laiku jādomā par tuksnesi. Tāda sajūta. It kā viss būtu tuksnesis. Tas lielais baltums, klajumi bez gala un malas, dejojošas sniega vērpetes, viļņotas kupenas, vējš. Staigāju tuksnesī stundām ilgi, krustu šķērsu domāju visādas svarīgas un nesvarīgas lietas, brīžiem gribas galvu mazliet izslēgt, paklausīties klusumu, bet nesanāk - tur iekšā skaitās kaut kādi vārdi, rībinās un dārdinās.
Un tad vēl gavēnis. Tas jau arī tas pats tuksnesis vien ir. Vajadzētu sēdēt klusumā, skatīties tālumā, lūgties. Bet tā rībināšanās un dārdināšanās visam pāri, visam pa virsu. Nekas nesanāk. Tikai tā sajūta brīžiem atnāk - tuksnesis, vējš, bezgalīgi balts.