Projektu nedēļa. Trešdiena.
Vēl visu mierīgi var paspēt. Vēl jau pa vidu ir ceturtdiena, bet dedlains tikai piektdien. Nav iemesla trauksmei. Var vēl i pacibot, i pavingrot, i lēnām pusdienot, domīgi skatīties pa logu, kur uz ķieģeļu mūra šūpojas koku ēnas. Lēnā garā. Bišķi parakstīt, bišķi panerakstīt. Vēl var apdomāt, kam zvanīt tūlīt, kam vēlāk.
Juceklis gan visapkārt briesmīgs: sveces un smaržkociņi, derīgās anketas, nederīgās anketas, mobilais, sērkociņi un garš metāla lineāls, salātu šķīvis uz blakus krēsla, pret logu atstutēts spogulis, pie elektriskā sildītāja saritināta veca vatētā sega, kājas visu laiku pinas vadu mudžekļos, gaiss smaržo pēc ābolu serdēm.
Kur tas viss paliek vēlāk? Tādas dienas kā šī nāk un iet, nekas nepaliek pāri, viss aizmirstas. Pilnīgi un pavisam, it kā nekad nebūtu noticis. Bet bija taču, bija. Tagad arī vēl ir - ir spuldzes gaisma un saules gaisma, apēsto salātu sajūta un kafijas garša, datora dūkoņa un vakara plāni. Kur tas būs pēc tam?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: