Nebūtu daudz iemeslu justies laimīgai. Un tomēr. Šorīt dzerot rīta kafiju un šķirstot vecas Sestdienas, sajūtu kā laime plūst pa visiem asinsvadiem. Un nekas, ka nakts nav gulēta, jo kaut kāds bandīts izlauzis durvis Malas mājā, pārbaidījis darbinieci un sataisījis nepatikšanas (nez, policija saņēmās atbraukt jau naktī, vai tomēr gaidīja līdz rītam?). Un nekas, ka mākoņi neļauj Veneras un Saules tikšanos ieraudzīt. Un pat Stouna kunga depresija arī ir paciešama un tāpat arī YW asaras telefonā un raudas par sliktajiem laikiem un igauņu avangarda mākslas galu var saprast (turklāt dižs kritiķis pateicis, ka YW ir iznīcinājis igauņu mākslu kā tādu). Un var saprast, ka samsaras tumsā ir tikai dabiski piedzīvot tuvu cilvēku ciešanas. Un visu ko var saprast. Bet laime... tā pēkšņi atnāk kopā ar gaistošo mirki, sašūpo garaiņus virs kafijas krūzes, izplūst cauri dzīslām un saka: "Dzīve ir".