Krāsns meldiņš
Iekuriem pie krāsns sakrautas notis un sarkani skali, kas reiz bija "Ģertrūdes dārzs". Notis ir Pulenka "Figure humaine". Uguns visu dienu dzied un deg sarkana, sarkana, un liesmās ir pavasari, vasaras, rudeņi, ziemas ielejas malā zem kļavām, zem liepām, zem tukšajiem muižas logiem, zāle, pļava, kurā grieze griež vēlu vakaros, pūces, sikspārņi, spārnu kustības tumsā, stirnas, peļķu melnais ūdens, mēnesnīca. Rīti un vakari. Mākoņu virsotnes, skatītas guļot uz muguras "Ģertrūdes dārzā", zem mugurkaula sajūtot visu dienu saulē silušus dēļus.
Ja cilpo laikam cauri arvien uz atpakaļ, cauri pieciem gariem gadiem uz pašu sākumu, tad tur galā ir maija vakars, gaiša krēsla, motorzāģa aurošana, eļļas smaka un birstošas skaidas. Kad motorzāģis apklust, var dzirdēt, kā ielejā dzied lakstīgalas.

Tagad no rītiem tas viss ir pelni - pelēks pulveris ar melnām ogļu acīm. Un dažas līkas naglas.