Kura tad īsti ir tā garākā nakts? Vai šī? Vai nākošā? Vai tagad sākas ziema?
Ārā viss tik zils. Milzīgs. Ziemeļu pusē, tur, kur kausiņš sagriezies šķībs un greizs, meklēju ziemeļblāzmu. Bet tajā pusē ir pilsēta, tāpēc debesi tur vienmēr ir sārtas. Pilsētas blāzma. Ziemu un vasaru. Tagad arī. Otrā pusē ir mēness - balts, brēcošs, ledusauksts. Melni koki. Zila zeme.
Bet es stāvu naktī, skatos debesīs, klausos, kā tālumā dun pilsēta. Laikam man tagad ir tas brīdis, kad viss lēni pagriežas uz gaismas pusi.