Uz svinīgiem  pasākumiem ielūdzamo un Ziemassvētkos apsveicamo personu saraksts katru gadu jāraksta no jauna. Starp divām lielām vēstuļu sūtīšanas reizēm saraksts vienmēr pazūd. Turklāt pazūd tieši tas saraksts, kas bijis datorā, un vēl arī tie, kam būtu jābūt sakopētiem disketēs un CD. Par laimi vēl ir arī veci, ar roku rakstīti, daudzkārt laboti saraksti, kas gadu no gada tiek celti laukā no arhīva skapja un atkal vārdu pa vārdam pārrakstīti datorā. Dažas no vecajā sarakstā minētajām svarīgajām personām jau sen vairs nav svarīgas un ir mainījušas nodarbošanos, dažas iestādes un organizācijas vispār vairs nepastāv, daži cilvēki ir pārcēlušies uz dzīvi kaut kur citur. Daži ir miruši. Ar tiem mirušajiem ir visdīvaināk. Tur nu viņi ir - viņu vārdi ar dzīvokļu numuriem un pasta kodiem blakus, un tā vien šķiet, ka būtu pilnīgi iespējams viņus aizsniegt, nosūtot Ziemassvētku apsveikumu. Līdzās viņu vārdiem ir ķeksīši, kas nozīmē, ka kādreiz viņi ir bijuši atzīmēti kā tādi, kam apsveikums noteikti jāsūta. Man vienmēr ir mazliet bail kaut ko sajukt un nosūtīt arī kādam no mirušajiem uzmundrinošu "Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno Gadu!". Viņiem jau tāpat ir mūžīgie Ziemassvētki un mūžīgās Lieldienas, gadi arī vairs nav jāskaita, ļaunu prātu viņi droši vien neturētu, bet tuvinieki gan jāpažēlo. Un reizē ir pat tā mazliet mīļi: re kur Ansis, sveiks, Ansi, tu esi miris, apsveikumu tev nesūtīsim, bet atceramies, atceramies tevi, tu mūs arī? Sveiks, Pēteri! Sveika, Ieva! Te viss labi. Ziemassvētki nāk. Trakojam kā jau katru gadu. Miera nav. Kā parasti.

Tādā garā. Bet dzīvajiem šogad būs ugunīgs apsveikums. Gluži vai negants.